Die Starken. Ein Athleten-Roman
Vācu rakstniece Dolorosa jeb īstajā vārdā Marija Eihhorna atbilstoši Wikipedia bija ievērojama kā erotisku dzejoļu un sadomazohistisku tendenču ietekmētas prozas autore. Lieki teikt, ka šāda anotācija lika man dot viņas daiļradei iespēju, ieraugot viņas vārdu Gutenberg publiskajā grāmatu plauktā. Vēl jo vairāk, na ņem vērā, ka konkrētā grāmata, ko izvēlējos lasīt, saucas "Stiprie. Atlētu romāns". Kā gan lai es atsakos no zadomazohistiskas grāmatas par atlētiem? Atļaušos gan piebilst, ka šāds romāna nosaukums man nedeva nekādu pārliecību par grāmatas saistību ar sportu - esmu pazīstams ar vācu pirmsskolnieku anekdoti par to, kā tētis dēlam iegādājas grāmatu it kā par boksu ar nosaukumu "Faust" (dūre).
Pārsteidzošā kārtā, "Atlētu romāns" patiešām ļoti daudz stāsta par sportu - konkrētāk par grieķu-romiešu cīņu. Grāmatas galvenais varonis gan sākotnēji vēlas kļūt par rakstnieku (dramaturgu), taču viņam šajā lauciņā neiet, toties viņš ir ļoti raženas miesasbūves un atlētisks un tā principā nejaušības rezultātā viņš kļūst par cīkstoni. Itin daudz grāmatā tiek stāstīts par cīkstēšanos un, kas mani mazliet pārsteidza - par to, ka šajā pasākumā itin daudz kas ir iestudēts, ieskaitot to, kas kļūst par turnīra uzvarētāju. Nav tā, ka es uzskatītu, ka viss sports ir tīrs un godīgs, bet negaidīju to, ka par "korupciju" sportā rakstīja pirms vairāk kā simts gadiem. Pats sižets grāmatai ir diezgan melodramatisks, pamata sižeta līnija ir veltīta varoņa attiecībām ar sievietēm, no kurām pārliecinošākā autorei ir padevusies pirmā - pilnīgi bezprincipu būtne, kuras dzīves pamatuzdevums ir tikt uzturētai. Kas vēl bija gana negaidīti (lai gan, ievērojot autores "noslieces", varbūt ne tik ļoti) - cik daudz grāmatā ir aprakstīts tas, kā sievietes apjūsmo atlētus un atlētu ķermeņus un kā šie atlēti to izmanto, apmēram tādā rokzvaigžņu - grūpiju stilā. Nojaušu gan, ka mūsdienās konkrēti grieķu - romiešu cīņu praktizējoši cīkstoņi nav sevišķi populārs sieviešu apjūsmas objekts, šim sportam esot stipri tālu no plašas publikas uzmanības. Lai gan - varbūt gluži vienkārši apgrozos nepareizās aprindās un realitātē joprojām daudzas sievietes, paslepus no saviem vīriem apmeklē mačus, lai pēc tam varētu pavadīt nakti kāda azerbaidžāņuu cīkstoņa apskāvienos, pirms viņš tevi, potenciāli nedaudz piekautu un "aptīrītu" izmet uz ielas.
Vai grāmatai ir kāda vērā ņemama mākslinieciskā vērtība ārpus šoka vērtības? Nē, domāju, ka nav gan, taču lasīt to bija pietiekami interesanti, kas ir pats par sevi kompliments brīvpieejai esošai grāmatai (mani novērojumi ir tādi, ka lielākoties no Gūtenberga izvēlos totāli nelasāmus murgus). Un kā izzinoša literatūra šis romāns šķita gana saistošs.
Pārsteidzošā kārtā, "Atlētu romāns" patiešām ļoti daudz stāsta par sportu - konkrētāk par grieķu-romiešu cīņu. Grāmatas galvenais varonis gan sākotnēji vēlas kļūt par rakstnieku (dramaturgu), taču viņam šajā lauciņā neiet, toties viņš ir ļoti raženas miesasbūves un atlētisks un tā principā nejaušības rezultātā viņš kļūst par cīkstoni. Itin daudz grāmatā tiek stāstīts par cīkstēšanos un, kas mani mazliet pārsteidza - par to, ka šajā pasākumā itin daudz kas ir iestudēts, ieskaitot to, kas kļūst par turnīra uzvarētāju. Nav tā, ka es uzskatītu, ka viss sports ir tīrs un godīgs, bet negaidīju to, ka par "korupciju" sportā rakstīja pirms vairāk kā simts gadiem. Pats sižets grāmatai ir diezgan melodramatisks, pamata sižeta līnija ir veltīta varoņa attiecībām ar sievietēm, no kurām pārliecinošākā autorei ir padevusies pirmā - pilnīgi bezprincipu būtne, kuras dzīves pamatuzdevums ir tikt uzturētai. Kas vēl bija gana negaidīti (lai gan, ievērojot autores "noslieces", varbūt ne tik ļoti) - cik daudz grāmatā ir aprakstīts tas, kā sievietes apjūsmo atlētus un atlētu ķermeņus un kā šie atlēti to izmanto, apmēram tādā rokzvaigžņu - grūpiju stilā. Nojaušu gan, ka mūsdienās konkrēti grieķu - romiešu cīņu praktizējoši cīkstoņi nav sevišķi populārs sieviešu apjūsmas objekts, šim sportam esot stipri tālu no plašas publikas uzmanības. Lai gan - varbūt gluži vienkārši apgrozos nepareizās aprindās un realitātē joprojām daudzas sievietes, paslepus no saviem vīriem apmeklē mačus, lai pēc tam varētu pavadīt nakti kāda azerbaidžāņuu cīkstoņa apskāvienos, pirms viņš tevi, potenciāli nedaudz piekautu un "aptīrītu" izmet uz ielas.
Vai grāmatai ir kāda vērā ņemama mākslinieciskā vērtība ārpus šoka vērtības? Nē, domāju, ka nav gan, taču lasīt to bija pietiekami interesanti, kas ir pats par sevi kompliments brīvpieejai esošai grāmatai (mani novērojumi ir tādi, ka lielākoties no Gūtenberga izvēlos totāli nelasāmus murgus). Un kā izzinoša literatūra šis romāns šķita gana saistošs.
2020-02-03
comments powered by Disqus