Zelta zirgs
Leļļu teātrī nebiju viesojies kopš tiem laikiem, kad mani interesēja Pifa piedzīvojumi un Karlsons. Pamazām tuvojas tas laiks, kad tie mani atkal interesēs, bet pirmo apmeklējumu pēc lielās pauzes realizējām uz pieaugušajiem paredzētu izrādi. Raiņa "Zelta zirgs" lielākoties tiek iestudēta un interpretēta kā darbs gados jaunākiem skatītājiem - protams, tur ir sava pamatīga deva simbolisma, domas par tautas tiekšanos uz brīvību un tā tālāk, taču to ir pieņemts pasniegt tādā veidā, lai sākumskolniekiem patiktu. Brazīliešu izcelsmes režisora Dudas Paivas interpretācijā (ar dramaturga Matīsa Gricmaņa palīdzību) "Zelta zirgs" ne tikai nav paredzēts sākumskolniekiem, bet tam arī uzlikts vecuma ierobežojums 16+. Un ja pirms izrādes skatīšanās es vairāk domāju, ka šis skaitlis te pievienots tālab, lai uzsvērtu, ka šī ir primāri pieaugušajiem paredzēta izrāde, tad tagad sapratu, ka tā ir pilnīgi objektīva prasība, nevis tikai tāds viegls mājiens.
Nekur neesmu dzirdējis, ka Rainis būtu aizrāvies ar šaha spēli (un droši vien, ja viņš būtu, tad viņa panākumi politikā būtu vairāk kā tikai viens gads Izglītības ministra amatā - gājienu plānošana uz priekša šajā jomā lieti noder), taču šajā variantā Zelta zirgs ir pārvērties par šaha spēli ar gluži reālu laukumu, uz kura atrodami dažādi lugas personāži porolona leļļu veidā, izspēlējot partiju Baltais tēvs pret Melno māti. Antiņš spēles un izrādes ievadā ir ne vairāk kā gaužām naivs bandinieks, kuram tomēr laika gaitā būs lemts ar Zelta zirga palīdzību kļūt par šaha un mata pieteicēju. Izrādes saturs ir melns - daudz melnāks, nekā es atceros esam Raiņa lugu, no kuras teksta te ir atstāts ļoti nedaudz un tas pats, kas ir - galvenokārt Baltā tēva un Melnās mātes dialogos.
Vairāki risinājumi ar lellēm te ir vienkārši izcili efektīgi - gan dažādie veidi, kā tēli tiek nokauti, gan baisā aina ar Melno princi un Saulcerīti, gan tālākais Melnā prinča liktenis, ā, un vēl deja ar lellēm bija lieliska. Jā, kas attiecas uz lellēm un aktieriem - Antiņu atveido dejotājs Druvis Anusāns, viņš ir vienīgais personāžs šajā izrādē, kas nav lelle, lai gan patiesībā, protams, Antiņš ir lellīgāks par daudziem citiem tās tēliem - naivs un vienkāršs. Anrijs Sirmais ir Komentētājs (tradicionāli tādi droši vien sauktu par Teicēju, bet šī nav tradicionāla izrāde) un vienlaikus - Saulcerītes tēvs. Lienīte Osipova un Baiba Vanaga atveido dažādus personāžus abās laukuma pusēs, bet viņu atslēgas tēli ir Melnā māte un Baltais tēvs. Visubeidzot, Aleksandrs Jonovs (un viņš par šo lomu saņēma atzinību ar balvu Spēlmaņu naktī kā labākais otrā plāna aktieris) ir Melnais princis. Un, cik dīvaini lai tas nebūtu, - arī Saulcerīte.
Kopējie iespaidi - labi. Interesanta izrāde, pilnīgi netipiskā gaismā parādīts ļoti labi zināms stāsts (nez, kā ir to skatīties, ja stāsts nav zināms? Var saprast notiekošo vai nē?), radošs leļļu pielietojums (daudz ko no izrādē redzamā ar aktieriem realizēt būtu neiespējami), un man tagad ir ticība, ka gan jau vēl kādu reizi uz pieaugušajiem paredzētu izrādi Leļļu teātrī aiziesim. Un īpašs žetons par to, ka izrādes beigās skan dziesma The Tiger Lillies izpildījumā - sanāca ļoti laba sakritība nākamajā dienā pēc viņu koncerta apmeklējuma.
Nekur neesmu dzirdējis, ka Rainis būtu aizrāvies ar šaha spēli (un droši vien, ja viņš būtu, tad viņa panākumi politikā būtu vairāk kā tikai viens gads Izglītības ministra amatā - gājienu plānošana uz priekša šajā jomā lieti noder), taču šajā variantā Zelta zirgs ir pārvērties par šaha spēli ar gluži reālu laukumu, uz kura atrodami dažādi lugas personāži porolona leļļu veidā, izspēlējot partiju Baltais tēvs pret Melno māti. Antiņš spēles un izrādes ievadā ir ne vairāk kā gaužām naivs bandinieks, kuram tomēr laika gaitā būs lemts ar Zelta zirga palīdzību kļūt par šaha un mata pieteicēju. Izrādes saturs ir melns - daudz melnāks, nekā es atceros esam Raiņa lugu, no kuras teksta te ir atstāts ļoti nedaudz un tas pats, kas ir - galvenokārt Baltā tēva un Melnās mātes dialogos.
Vairāki risinājumi ar lellēm te ir vienkārši izcili efektīgi - gan dažādie veidi, kā tēli tiek nokauti, gan baisā aina ar Melno princi un Saulcerīti, gan tālākais Melnā prinča liktenis, ā, un vēl deja ar lellēm bija lieliska. Jā, kas attiecas uz lellēm un aktieriem - Antiņu atveido dejotājs Druvis Anusāns, viņš ir vienīgais personāžs šajā izrādē, kas nav lelle, lai gan patiesībā, protams, Antiņš ir lellīgāks par daudziem citiem tās tēliem - naivs un vienkāršs. Anrijs Sirmais ir Komentētājs (tradicionāli tādi droši vien sauktu par Teicēju, bet šī nav tradicionāla izrāde) un vienlaikus - Saulcerītes tēvs. Lienīte Osipova un Baiba Vanaga atveido dažādus personāžus abās laukuma pusēs, bet viņu atslēgas tēli ir Melnā māte un Baltais tēvs. Visubeidzot, Aleksandrs Jonovs (un viņš par šo lomu saņēma atzinību ar balvu Spēlmaņu naktī kā labākais otrā plāna aktieris) ir Melnais princis. Un, cik dīvaini lai tas nebūtu, - arī Saulcerīte.
Kopējie iespaidi - labi. Interesanta izrāde, pilnīgi netipiskā gaismā parādīts ļoti labi zināms stāsts (nez, kā ir to skatīties, ja stāsts nav zināms? Var saprast notiekošo vai nē?), radošs leļļu pielietojums (daudz ko no izrādē redzamā ar aktieriem realizēt būtu neiespējami), un man tagad ir ticība, ka gan jau vēl kādu reizi uz pieaugušajiem paredzētu izrādi Leļļu teātrī aiziesim. Un īpašs žetons par to, ka izrādes beigās skan dziesma The Tiger Lillies izpildījumā - sanāca ļoti laba sakritība nākamajā dienā pēc viņu koncerta apmeklējuma.
2019-01-25
comments powered by Disqus