Dvēseļu putenis
Šī ir viena no tām latviešu filmām, kuru dažādu iemeslu dēļ es nebiju sevišķi motivēts skatīties tad, kad tā iznāca uz ekrāniem. Pirmkārt, galīgi nav tā, ka man būtu tās siltākās attiecības ar Aleksandra Grīna romānu, kas ir pamatā šai filmai. Būdams tolaik godprātīgs skolēns, izlasījis to tiku, bet kara literatūra vispār nav man pati tuvākā tēma, ciktāl tas attiecas uz aktīvo karadarbību frontē. Un vispār jebkas, kas saistījās ar obligāto literatūru skolā, tur bija sava deva pretestības tam, ko skolotāji mēģināja manī iepotēt. Plus par filmu, cik atceros, tur bija sava tiesa potenciāli šaubīga tās lobija no nacionāļu puses, un ar to politisko spēku arī manas attiecības nav pašas tuvākās. Viss šo apstākļu kopums raisīja situāciju, ka rindā uz "Dvēseļu puteņa" pirmizrādi es nestāvēju.
Grīna romānu esmu lasījis tik sen, ka man ir neiespējami pateikt, cik daudz no tā ir nonācis filmā. Ok, vienu varu pateikt droši - sevišķi daudz no tā filmā nonākt nevarēja, jo grāmata ir apjomos milzīga, un filma ilgst vien divas stundas, tur pie labākās gribas nekā kādi 5 procenti Grīna romāna satura nevarētu būt pārceļojuši. Līdz ar to nevaru aizrādīt, ja kaut kas ir citādi nekā grāmatā, bet kaut kā drusku šķiet, ka ir gan. Proti, lai arī Grīna romāns, protams, ir brutāls un skaudrs, un karu attēlo visā tā nežēlībā, manuprāt, tajā tomēr daudz vairāk jūtama stīga tam, ka karš par tēvzemi - tas ir kaut kas svēts un skaists. Nacionālajā enciklopēdijā par romānu lasāms sekojošais: "Tomēr karotāji ne uz brīdi nezaudē apziņu, ka cīnās par savu zemi, un nerimstošas pretošanās rezultātā sasniedz ilgoto mērķi, Latvijas valsts dibināšanu un savas zemes atgūšanu." Jā, kaut kas no tā ir arī filmā, tomēr primārais iespaids par karu tajā ir tāds, ka tā ir totāla gaļas mašīna un pašiem iesaistītajiem ir tikai aptuvena nojauta, kur un kāpēc viņi karo konkrētajā brīdī. Šo esmu dzirdējis kā kritiku par filmu - ka skatītājam ir labi jāorientējas Latvijas vēsturē, lai saprastu, kas katrā situācijā ir latviešu sabiedrotie, kas pret ko cīnās un kāpēc. Bet, manuprāt, tas tieši ir labi, ka šīs skaidrības filmā trūkst - jo, domājams, tieši tā realitātē arī bija tiem, par ko ir šis stāsts, ka nekādu kopsakaru tu neredzi, tev ir pavēles, tu tās pildi, kaut kādā brīdī tu sadumpojies un vairs nepildi, un tad bijušie "tavējie" pēkšņi kļūst par pretiniekiem.
Pēdējā ziņā gan jāsaka - filmas scenārijs (un, iespējams, arī Grīns, vismaz tas mani nepārsteigtu) savam varonim ļauj saglabāt stāju sarežģītās situācijās un neaptraipīt savu biogrāfiju (ne tā, kā par kara laiku vēsta Berelis romānā "Vārdiem nebija vietas" un ne tā, kā par Otro pasaules karu rakstīja Dzintars Sodums). Proti, Artūrs Vanags savā ziņā karam iziet cauri šķīsts, un droši vien pēc tā beigām viņu salīdzinoši minimāli moka dažādas psiholoģiskas traumas. Bet - iespējams, ka to šajā filmā arī nevajag, un kaut kādu devu patriotisma tai tomēr būtu jāsniedz.
Stāsta centrā ir Artūrs Vanags - jauns puisis, kas kopā ar tēvu un brāli nonāk latviešu strēlnieku bataljonā kā brīvprātīgie. Brālis gan jau savlaicīgi devies uz virsnieku kursiem, taču visā drīzumā viņu ceļi šķiras. No iesaistītajiem personāžiem teju visi filmas gaitā mirst, kas ir gana atbilstoši Pirmā pasaules kara realitātei. Protams, ka pie daudz kā ir vainīga krievu armijas vadības nekompetence un krievu karavīru gļēvums, te man jāsaka - grūti spriest, cik lielā mērā tas viss atbilst vēsturiskajai patiesībai, bet par vienu šaubu nav - lielgabalu gaļas vērtība krieviem nekad nav šķitusi augsta. Tiesa, par Pirmo pasaules karu iespaids ir tāds, ka līdzīga filozofija bija raksturīga ne tikai krieviem. Protams, apzinos, ka nav korekti par vēsturisku avotu uzskatīt seriālu "Blackadder", bet tur britu armijas virspavēlniecība šajā laikā parādīta ļoti līdzīga tai, kādu varētu sagaidīt no krieviem.
Latvijas kara filmu kontekstā būtiskākais jautājums, ko uzdot par "Dvēseļu puteni" ir - vai šī filma jebkādā veidā līdzinās "Rīgas sargiem". Un atbilde ir - nē. Dzintars Dreibergs, kuram, starp citu, absolūti nebija pieredzes līdzīga vēriena projektos, nav gājis pārmērīga patosa ceļu, ir izvairījies tā, lai filma izskatītos taisīta par lētāku naudu, nekā attiecīga stila kino iespējams uzfilmēt (proti, viss izskatās profesionāli), manuprāt, gana veiksmīgi pielietojis gan zināmus aktierus, gan galvenajā lomā - Oto Brandevicu, kas vispār nav aktieris. Jā, protams, kaut kādā mērā var just to, ka viņš nav aktieris, līdzās Mārtiņam Vilsonam, kas ir viņa tēva, un Raimondam Celmam - brāļa lomā, skaidrs, ka Brandevica kalibrs nav salīdzināms. Taču šajā filmā tas pat īsti nekļūst par traucēkli - viņš tomēr ir jaunais čalis, kas ir iemests velns viņu zina kur, viņš mēģina izdzīvot un par kaut kādu lielo vīziju līdz pat filmas beigu daļai viņam ir minimāla izpratne.
Nav tā, ka man šo filmu patika skatīties - to pieveicām divos vakaros, un man bija grūti saņemties otrajai daļai - pārāk daudz tur ir asiņu, pārāk daudz nāves, un dzīvesprieku filma neraisa (jā, ir kaut kāda romantiskā sižeta līnija, bet tā noteikti nav prioritāra), bet beigās jāatzīst - filma ir laba, par to vispār nav sveškauna, un ja ar patriotisku kino saprot kaut ko tādu, esmu gatavs pieņemt patriotisku kino. Atkal jau - pretstatā "Rīgas sargiem".
Grīna romānu esmu lasījis tik sen, ka man ir neiespējami pateikt, cik daudz no tā ir nonācis filmā. Ok, vienu varu pateikt droši - sevišķi daudz no tā filmā nonākt nevarēja, jo grāmata ir apjomos milzīga, un filma ilgst vien divas stundas, tur pie labākās gribas nekā kādi 5 procenti Grīna romāna satura nevarētu būt pārceļojuši. Līdz ar to nevaru aizrādīt, ja kaut kas ir citādi nekā grāmatā, bet kaut kā drusku šķiet, ka ir gan. Proti, lai arī Grīna romāns, protams, ir brutāls un skaudrs, un karu attēlo visā tā nežēlībā, manuprāt, tajā tomēr daudz vairāk jūtama stīga tam, ka karš par tēvzemi - tas ir kaut kas svēts un skaists. Nacionālajā enciklopēdijā par romānu lasāms sekojošais: "Tomēr karotāji ne uz brīdi nezaudē apziņu, ka cīnās par savu zemi, un nerimstošas pretošanās rezultātā sasniedz ilgoto mērķi, Latvijas valsts dibināšanu un savas zemes atgūšanu." Jā, kaut kas no tā ir arī filmā, tomēr primārais iespaids par karu tajā ir tāds, ka tā ir totāla gaļas mašīna un pašiem iesaistītajiem ir tikai aptuvena nojauta, kur un kāpēc viņi karo konkrētajā brīdī. Šo esmu dzirdējis kā kritiku par filmu - ka skatītājam ir labi jāorientējas Latvijas vēsturē, lai saprastu, kas katrā situācijā ir latviešu sabiedrotie, kas pret ko cīnās un kāpēc. Bet, manuprāt, tas tieši ir labi, ka šīs skaidrības filmā trūkst - jo, domājams, tieši tā realitātē arī bija tiem, par ko ir šis stāsts, ka nekādu kopsakaru tu neredzi, tev ir pavēles, tu tās pildi, kaut kādā brīdī tu sadumpojies un vairs nepildi, un tad bijušie "tavējie" pēkšņi kļūst par pretiniekiem.
Pēdējā ziņā gan jāsaka - filmas scenārijs (un, iespējams, arī Grīns, vismaz tas mani nepārsteigtu) savam varonim ļauj saglabāt stāju sarežģītās situācijās un neaptraipīt savu biogrāfiju (ne tā, kā par kara laiku vēsta Berelis romānā "Vārdiem nebija vietas" un ne tā, kā par Otro pasaules karu rakstīja Dzintars Sodums). Proti, Artūrs Vanags savā ziņā karam iziet cauri šķīsts, un droši vien pēc tā beigām viņu salīdzinoši minimāli moka dažādas psiholoģiskas traumas. Bet - iespējams, ka to šajā filmā arī nevajag, un kaut kādu devu patriotisma tai tomēr būtu jāsniedz.
Stāsta centrā ir Artūrs Vanags - jauns puisis, kas kopā ar tēvu un brāli nonāk latviešu strēlnieku bataljonā kā brīvprātīgie. Brālis gan jau savlaicīgi devies uz virsnieku kursiem, taču visā drīzumā viņu ceļi šķiras. No iesaistītajiem personāžiem teju visi filmas gaitā mirst, kas ir gana atbilstoši Pirmā pasaules kara realitātei. Protams, ka pie daudz kā ir vainīga krievu armijas vadības nekompetence un krievu karavīru gļēvums, te man jāsaka - grūti spriest, cik lielā mērā tas viss atbilst vēsturiskajai patiesībai, bet par vienu šaubu nav - lielgabalu gaļas vērtība krieviem nekad nav šķitusi augsta. Tiesa, par Pirmo pasaules karu iespaids ir tāds, ka līdzīga filozofija bija raksturīga ne tikai krieviem. Protams, apzinos, ka nav korekti par vēsturisku avotu uzskatīt seriālu "Blackadder", bet tur britu armijas virspavēlniecība šajā laikā parādīta ļoti līdzīga tai, kādu varētu sagaidīt no krieviem.
Latvijas kara filmu kontekstā būtiskākais jautājums, ko uzdot par "Dvēseļu puteni" ir - vai šī filma jebkādā veidā līdzinās "Rīgas sargiem". Un atbilde ir - nē. Dzintars Dreibergs, kuram, starp citu, absolūti nebija pieredzes līdzīga vēriena projektos, nav gājis pārmērīga patosa ceļu, ir izvairījies tā, lai filma izskatītos taisīta par lētāku naudu, nekā attiecīga stila kino iespējams uzfilmēt (proti, viss izskatās profesionāli), manuprāt, gana veiksmīgi pielietojis gan zināmus aktierus, gan galvenajā lomā - Oto Brandevicu, kas vispār nav aktieris. Jā, protams, kaut kādā mērā var just to, ka viņš nav aktieris, līdzās Mārtiņam Vilsonam, kas ir viņa tēva, un Raimondam Celmam - brāļa lomā, skaidrs, ka Brandevica kalibrs nav salīdzināms. Taču šajā filmā tas pat īsti nekļūst par traucēkli - viņš tomēr ir jaunais čalis, kas ir iemests velns viņu zina kur, viņš mēģina izdzīvot un par kaut kādu lielo vīziju līdz pat filmas beigu daļai viņam ir minimāla izpratne.
Nav tā, ka man šo filmu patika skatīties - to pieveicām divos vakaros, un man bija grūti saņemties otrajai daļai - pārāk daudz tur ir asiņu, pārāk daudz nāves, un dzīvesprieku filma neraisa (jā, ir kaut kāda romantiskā sižeta līnija, bet tā noteikti nav prioritāra), bet beigās jāatzīst - filma ir laba, par to vispār nav sveškauna, un ja ar patriotisku kino saprot kaut ko tādu, esmu gatavs pieņemt patriotisku kino. Atkal jau - pretstatā "Rīgas sargiem".
2026-01-22
comments powered by Disqus