Taisām tiltu pār plašu jūru
Izlasījis Dzintara Soduma romānu "Savai valstij audzināts", atklāju, ka kaut kādā mistiskā kārtā biju aizmirsis uzrakstīt savus iespaidus par to viņa darbu, ko izlasīju kā pirmo - un tas nemaz nebija sen, un kura dēļ šobrīd turpinu iepazīt Soduma daiļradi.
Lūk, ko biju paspējis uzrakstīt, līdz kaut kādu iemeslu dēļ par šo aprakstu aizmirsu: "Pēdējā laikā es esmu itin daudz lasījis par Latvijas vēsturi Otrā pasaules kara laikā, bet neko - līdzīgu šai Dzintara Soduma grāmatai. Arī viņš pats tās ievadā raksta, ka latviešu literatūrā trūkst reālistisku aprakstam tam, kā īsti jutās latvieši kara gados, brīvu no kaut kādām kopējām vadlīnijām. Tālab varu teikt, ka man šis romāns kļuva par atklājumu (līdzīgi kā daļai trimdas sabiedrības tas kļuva par sašutumu raisošu darbu, jo Sodums šajā grāmatā nepietiekami cienīgi atainojis gan leģionārus, gan civiliedzīvotājus).
Stāsts ir par trim jauniem vīriešiem, kas saukti iesaukās: Ego, Vienīgais un Janalfrēds. Domājams, ka pats autors lielākoties ir Ego, bet diez vai tas ir tik būtiski. Viss sākas ar viņu braucienu ar divriteņiem no Rīgas, kurā 1944. gada oktobrī jau ienāk padomju karaspēks, uz Kurzemi, kur tā vēl kāda laika nebūs." Turpinu tagad: grāmatas gaitā šī trijotne centīsies tikt no Latvijas prom uz Zviedriju, bet pa ceļam sastaps daudzus un dažādus cilvēkus, iekulsies lielākos un mazākos mēslos, bet tas viss - bez kaut kādas baigās drāmas no autora puses, drīzāk sausas faktu konstatācijas veidā, visai kritiski vērtējot visu pieredzēto. Šajā grāmatā absolūti nav varoņu, un pat nav īsti antivaroņu - Sodumam vispār nepiemīt nosliece jebko un jebkuru idealizēt, tai skaitā savus varoņus. Tas, kā Sodums raksta, manuprāt, ir bezprecedenta piemērs latviešu literatūrā - iespējams, to varētu raksturot kā "Remarks, kas aizrāvies ar Džoisu". Vai varbūt "Džoiss, kas pārraksta savā valodā kādu Remarka romānu". Kaut kas gan no viena, gan otra šajā saturā ir, bet gala rezultāts - pilnīgi atšķirīgs. Un arī tās vērtības, ko nes sevī Sodums, ir pilnīgi nepareizas, raugoties no jebkuras puses, no kuras tolaik bija pieņemts vērtēt Latvijas vēsturi - viņš spēj reizē būt gan pret komunistiem, gan neapjūsmot ulmaņlaikus, un pat pirmsapvērsuma Latviju vērtēt bez Weltschmerz klātbūtnes. Viņa grāmatas varoņi ir pretstats tam, kā kara laika cilvēkus pieņemts attēlot latviešu literatūrā - viņi maldās tumsā, aptuveni nojauš to, kas notiek un kāpēc notiek, katrs cīnās ne vairāk kā pats par savu ādu, bez kaut kāda lielā kopskata, misijas apziņas un tā tālāk. Nav brīnums, ka Sodumu par to pēla. Un viņš spēj būt vulgārs - to šajā brīdī saku pozitīvā ziņā, bet kaut kādiem liekiem izskaistinājumiem. Visa galveno varoņu trijotne ir ar segvārdiem, bet liela daļa personāžu viņiem apkārt ir ar īstajiem vārdiem (tai skaitā Eiropas čempions grieķu-romiešu cīņā Edvīns Bietags, kas atsakās piebiedroties varoņiem bēgšanā, jo viņam ir tik plata mugura, ka viņu noteikti nošaus).
Sodumu nav viegli lasīt, bet jāatzīst, ka man patīk tas, kā viņš redzēja pasauli un kā viņš par to rakstīja. Arī tālab, ka par viņu nekādi nevar teikt, ka šādas grāmatas ir jau lasītas.
Lūk, ko biju paspējis uzrakstīt, līdz kaut kādu iemeslu dēļ par šo aprakstu aizmirsu: "Pēdējā laikā es esmu itin daudz lasījis par Latvijas vēsturi Otrā pasaules kara laikā, bet neko - līdzīgu šai Dzintara Soduma grāmatai. Arī viņš pats tās ievadā raksta, ka latviešu literatūrā trūkst reālistisku aprakstam tam, kā īsti jutās latvieši kara gados, brīvu no kaut kādām kopējām vadlīnijām. Tālab varu teikt, ka man šis romāns kļuva par atklājumu (līdzīgi kā daļai trimdas sabiedrības tas kļuva par sašutumu raisošu darbu, jo Sodums šajā grāmatā nepietiekami cienīgi atainojis gan leģionārus, gan civiliedzīvotājus).
Stāsts ir par trim jauniem vīriešiem, kas saukti iesaukās: Ego, Vienīgais un Janalfrēds. Domājams, ka pats autors lielākoties ir Ego, bet diez vai tas ir tik būtiski. Viss sākas ar viņu braucienu ar divriteņiem no Rīgas, kurā 1944. gada oktobrī jau ienāk padomju karaspēks, uz Kurzemi, kur tā vēl kāda laika nebūs." Turpinu tagad: grāmatas gaitā šī trijotne centīsies tikt no Latvijas prom uz Zviedriju, bet pa ceļam sastaps daudzus un dažādus cilvēkus, iekulsies lielākos un mazākos mēslos, bet tas viss - bez kaut kādas baigās drāmas no autora puses, drīzāk sausas faktu konstatācijas veidā, visai kritiski vērtējot visu pieredzēto. Šajā grāmatā absolūti nav varoņu, un pat nav īsti antivaroņu - Sodumam vispār nepiemīt nosliece jebko un jebkuru idealizēt, tai skaitā savus varoņus. Tas, kā Sodums raksta, manuprāt, ir bezprecedenta piemērs latviešu literatūrā - iespējams, to varētu raksturot kā "Remarks, kas aizrāvies ar Džoisu". Vai varbūt "Džoiss, kas pārraksta savā valodā kādu Remarka romānu". Kaut kas gan no viena, gan otra šajā saturā ir, bet gala rezultāts - pilnīgi atšķirīgs. Un arī tās vērtības, ko nes sevī Sodums, ir pilnīgi nepareizas, raugoties no jebkuras puses, no kuras tolaik bija pieņemts vērtēt Latvijas vēsturi - viņš spēj reizē būt gan pret komunistiem, gan neapjūsmot ulmaņlaikus, un pat pirmsapvērsuma Latviju vērtēt bez Weltschmerz klātbūtnes. Viņa grāmatas varoņi ir pretstats tam, kā kara laika cilvēkus pieņemts attēlot latviešu literatūrā - viņi maldās tumsā, aptuveni nojauš to, kas notiek un kāpēc notiek, katrs cīnās ne vairāk kā pats par savu ādu, bez kaut kāda lielā kopskata, misijas apziņas un tā tālāk. Nav brīnums, ka Sodumu par to pēla. Un viņš spēj būt vulgārs - to šajā brīdī saku pozitīvā ziņā, bet kaut kādiem liekiem izskaistinājumiem. Visa galveno varoņu trijotne ir ar segvārdiem, bet liela daļa personāžu viņiem apkārt ir ar īstajiem vārdiem (tai skaitā Eiropas čempions grieķu-romiešu cīņā Edvīns Bietags, kas atsakās piebiedroties varoņiem bēgšanā, jo viņam ir tik plata mugura, ka viņu noteikti nošaus).
Sodumu nav viegli lasīt, bet jāatzīst, ka man patīk tas, kā viņš redzēja pasauli un kā viņš par to rakstīja. Arī tālab, ka par viņu nekādi nevar teikt, ka šādas grāmatas ir jau lasītas.
2025-05-20
comments powered by Disqus