Tales of Mystery and Imagination
Ja nemaldos, mana līdzšinējā pazīšanās ar Edgara Alana Po daiļradi aprobežojās ar dzejoli par kraukli, kurš skolas laikos bija ļoti tuvs biedram Normis, bet pērnā gadā saņēmu dāvanā šo grāmatu, kurā atrodami, šķiet, visi Po stāsti, kas pieskaitāmi mistikai, fantastikai un tamlīdzīgām kategorijām (kuras tajos laikos nemaz vēl īsti nepastāvēja), un pēc šīs grāmatas izlasīšanas droši vien sevi varu uzskatīt par būtiski nopietnāku šī autora pazinēju.
Man līdz šim nav izdevies saprast, kad tieši ir tapis konkrētais stāstu apkopojums, jo Po gadījumā ir tā, ka viņa stāsti lielāko popularitāti izpelnījās jau pēc autora nāves, bet krājumu saturs ir bieži mainījies. Manās rokās nonākušajā ir 22 stāsti, kamēr kopumā Po bija uzrakstījis aptuveni 40 stāstus, no kuriem gan ne visi atbilstu šīs grāmatas tematikai. Daļa stāstu vismaz nosaukumu līmenī man bija zināmi arī iepriekš - "The Gold Bug" saturs reiz bija izmantots kāda slēpņa uzdevumā, "The Pit and the Pendulum" un "The Fall of the House of Usher" bija ekranizējis Jans Švankmajers.
Kā jau to varētu gaidīt, stāstu kvalitāte nav viendabīga, kā nekā Po literatūrā lielā mērā bija pirmatklājējs - šausmu mistērijas, maniakāli slepkavas, pat detektīvstāsti viņa laikos nebūt nebija plaši pazīstamas tēmas, un ir tikai dabiski, ka lielākoties sekotājiem izdevās pilnvērtīgāk likt lietā Po aizsāktās idejas, līdz ar to viņa stāsti bieži vien var šķist itin bērnišķīgi, kaut kas tāds, ko puikas viens otram varētu stāstīt naktī istabiņā pionieru nometnē.
Daži stāsti ir patiešām iespaidīgi savā spējā biedēt un šokēt - piem., "Loss of Breath", "The Black Cat", "The Pit and the Pendulum". Īpatnējā, ne gluži biedējošā veidā spēcīgs ir "The Man in the Crowd". Tikām daļa šajā konkrētajā krājumā atrodamo stāstu ir konkrēts "filler" - tā vien šķiet, ka izdevēji ir vēlējušies te iekļaut iespējami lielāku daļu autora sarakstīto tekstu, sevišķi nerūpējoties par to, ka daļa šo stāstu šķiet labākajā gadījumā pusgatavi - to sižets ir labākajā gadījumā rudimentārs, spriedzes nav ne maz un autora mērķi nav skaidri.
Droši vien Po stāstus varētu salīdzināt ar agrīnajiem rokenrola ierakstiem - Čaku Beriju vai ko tamlīdzīgu. Proti, tas tapšanas laikā bija kaut kas pilnīgi jauns un ar milzīgu potenciālu, bet atskatoties pagātnē un salīdzinot to ar vēlāk sekojošo, jāatzīst - mūsdienās šie stāsti ir vairāk lasāmi kā vēsturisks teksts un mazāk - kā īsta daiļliteratūra. Vienlaikus, tas, ka ar "Gold Bug" starpniecību Po popularizēja kriptogrāfiju, droši vien ir laba lieta.
Ā, ko es piemirsu - interesanti, ka vesela virkne Po stāstu risinās Francijā, lai gan vismaz pavirša izskriešana cauri vairākām viņa biogrāfijā neliecina, ka autors pats kaut reizes būtu paviesojies Eiropā (nevarētu jau arī teikt, ka viņam būtu bijis ilgs mūžs, bet ko gan citu tu gaidītu no biedējošās literatūras radītāja).
Man līdz šim nav izdevies saprast, kad tieši ir tapis konkrētais stāstu apkopojums, jo Po gadījumā ir tā, ka viņa stāsti lielāko popularitāti izpelnījās jau pēc autora nāves, bet krājumu saturs ir bieži mainījies. Manās rokās nonākušajā ir 22 stāsti, kamēr kopumā Po bija uzrakstījis aptuveni 40 stāstus, no kuriem gan ne visi atbilstu šīs grāmatas tematikai. Daļa stāstu vismaz nosaukumu līmenī man bija zināmi arī iepriekš - "The Gold Bug" saturs reiz bija izmantots kāda slēpņa uzdevumā, "The Pit and the Pendulum" un "The Fall of the House of Usher" bija ekranizējis Jans Švankmajers.
Kā jau to varētu gaidīt, stāstu kvalitāte nav viendabīga, kā nekā Po literatūrā lielā mērā bija pirmatklājējs - šausmu mistērijas, maniakāli slepkavas, pat detektīvstāsti viņa laikos nebūt nebija plaši pazīstamas tēmas, un ir tikai dabiski, ka lielākoties sekotājiem izdevās pilnvērtīgāk likt lietā Po aizsāktās idejas, līdz ar to viņa stāsti bieži vien var šķist itin bērnišķīgi, kaut kas tāds, ko puikas viens otram varētu stāstīt naktī istabiņā pionieru nometnē.
Daži stāsti ir patiešām iespaidīgi savā spējā biedēt un šokēt - piem., "Loss of Breath", "The Black Cat", "The Pit and the Pendulum". Īpatnējā, ne gluži biedējošā veidā spēcīgs ir "The Man in the Crowd". Tikām daļa šajā konkrētajā krājumā atrodamo stāstu ir konkrēts "filler" - tā vien šķiet, ka izdevēji ir vēlējušies te iekļaut iespējami lielāku daļu autora sarakstīto tekstu, sevišķi nerūpējoties par to, ka daļa šo stāstu šķiet labākajā gadījumā pusgatavi - to sižets ir labākajā gadījumā rudimentārs, spriedzes nav ne maz un autora mērķi nav skaidri.
Droši vien Po stāstus varētu salīdzināt ar agrīnajiem rokenrola ierakstiem - Čaku Beriju vai ko tamlīdzīgu. Proti, tas tapšanas laikā bija kaut kas pilnīgi jauns un ar milzīgu potenciālu, bet atskatoties pagātnē un salīdzinot to ar vēlāk sekojošo, jāatzīst - mūsdienās šie stāsti ir vairāk lasāmi kā vēsturisks teksts un mazāk - kā īsta daiļliteratūra. Vienlaikus, tas, ka ar "Gold Bug" starpniecību Po popularizēja kriptogrāfiju, droši vien ir laba lieta.
Ā, ko es piemirsu - interesanti, ka vesela virkne Po stāstu risinās Francijā, lai gan vismaz pavirša izskriešana cauri vairākām viņa biogrāfijā neliecina, ka autors pats kaut reizes būtu paviesojies Eiropā (nevarētu jau arī teikt, ka viņam būtu bijis ilgs mūžs, bet ko gan citu tu gaidītu no biedējošās literatūras radītāja).
2015-01-07
comments powered by Disqus