Leģendārā izrāde
Sākot aprakstu par izrādi Leļļu teātrī, kā uzzināju "Leģendārajā izrādē", nepieciešams pieminēt, ka uz to nedevos kopā ar meitu un ka gaisa temperatūra bija apmierinoša, tāpat piedāvājums teātra bufetē. Izrādi "Interlellis '67", kura daļēji kalpojusi par izejas materiālu "Leģendārajai izrādei", diemžēl, man nesanāca noskatīties, jo tās slavas laikos biju aptuveni mīnus sešpadsmit gadus vecs. Apvaicājos savam tētim, vai viņš šādu izrādi bija redzējis, taču nē - arī viņš neko par to nezināja. Par laimi, režisori Vija Blūzma un Edgars Kaufelds, veidojot "Leģendāro izrādi" netēmēja tikai uz 1967. gada auditoriju, līdz ar to bez priekšzināšanām te var iztikt.
Izrāde ir it kā par izrādi, bet ne tikai par to, drīzāk gan par to, kā vispār top izrādes Leļļu teātrī, par aktieriem un viņu sapņiem ("es vēlējos kļūt par dramatiskā teātra aktrisi!"), par darbu koferī, par to, cik svarīgas ir nianses pat tad, ja skatītājs tās varētu nepamanīt, un tā tālāk. Vienlaikus, tā noteikti ir mīlestības vēstule Tīnai Hercbergai, kas ilgus gadus vadīja Leļļu teātri un kas nekautrējās radināt skatītāju pie tā, ka Leļļu teātris nav paredzēts tikai bērniem.
Muzikāli, izklaidējoši, bet vienlaikus - pārdomas raisoši, nebūt ne tikai viegli, ar lielisku piegājienu, ka trīs aktrises (Santa Didžus, Lilija Sūna, Dace Vītola) drīzāk reizē, nekā uz maiņām, atveido Tīnu Hercbergu - jo tik lielai personība viena aktrise būtu "par īsu", kamēr nosacīti jaunie: Agris Krapivņickis, Matīss Millers un Anna Klišāne - tie ir aktieri, kuri pilda Režisores norādījumus. Izrāde lielā mērā ir par to, kāda ir leļļu teātra aktiera tehnika - stereotipiskas vīriešu un sieviešu rokas tam ir burvīgs piemērs. Līdz ar to šajā reizē tu ne tik vien kā izbaudi priekšnesumu, bet arī mazliet ieskaties tajā, kas lācītim vēderā un kas notiek aiz priekškara. Tam pa virsu - sava deva komentāra gan par to laikmetu, kad tapa "Interlellis", gan par mūsdienām - ieskaitot mazliet iesmiešanu par citiem Latvijas teātriem (vai JRT ir dejojošie aktieri?). Līdz ar to izrādes darbība nav ne te, ne tad, ko pastiprina tas, ka izrādē izmantotas "Interlellī" lietoto leļļu kopijas, un gan jau, ka arī tās izrādes ieraksts (diemžēl internetā neatrodams) intensīvi izmantots, veidojot šo izrādi. Bet - kā jau teikts, tev nav jābūt Raimonda Paula vienaudzim, lai baudītu šo izrādi. Protams, bez Paula dziesmām izrādē neiztikt - un tas kaut kādā mērā šķiet super iespaidīgi, ka Raimonds Pauls, kurš bija aktuāls 1967. gadā, tāds joprojām ir 2025. gadā (un ne tikai aktuāls, bet arī aktīvs). Protams, pasaules mūzikā ir arī lielāki ilgdzīvotāji, bet Latvijas kontekstā Maestro nudien ir fenomens.
Jā, bet izrādi noteikti ir vērts redzēt, lai arī man galīgi nesokas par to uzrakstīt kaut cik sakarīgu komentāru, līdz ar to ieteikums ir vienkārši - aizej uz Leļļu teātri, nebaidies, tas nav paredzēts tikai pirmsskolniekiem un šajā izrādē tev arī nebūs jāsatraucas par to, ka bērni sēdēs tev visapkārt, trokšņos un paudīs savu nepatiku, ja viņiem kaut kas izrādē nepatiks.
Izrāde ir it kā par izrādi, bet ne tikai par to, drīzāk gan par to, kā vispār top izrādes Leļļu teātrī, par aktieriem un viņu sapņiem ("es vēlējos kļūt par dramatiskā teātra aktrisi!"), par darbu koferī, par to, cik svarīgas ir nianses pat tad, ja skatītājs tās varētu nepamanīt, un tā tālāk. Vienlaikus, tā noteikti ir mīlestības vēstule Tīnai Hercbergai, kas ilgus gadus vadīja Leļļu teātri un kas nekautrējās radināt skatītāju pie tā, ka Leļļu teātris nav paredzēts tikai bērniem.
Muzikāli, izklaidējoši, bet vienlaikus - pārdomas raisoši, nebūt ne tikai viegli, ar lielisku piegājienu, ka trīs aktrises (Santa Didžus, Lilija Sūna, Dace Vītola) drīzāk reizē, nekā uz maiņām, atveido Tīnu Hercbergu - jo tik lielai personība viena aktrise būtu "par īsu", kamēr nosacīti jaunie: Agris Krapivņickis, Matīss Millers un Anna Klišāne - tie ir aktieri, kuri pilda Režisores norādījumus. Izrāde lielā mērā ir par to, kāda ir leļļu teātra aktiera tehnika - stereotipiskas vīriešu un sieviešu rokas tam ir burvīgs piemērs. Līdz ar to šajā reizē tu ne tik vien kā izbaudi priekšnesumu, bet arī mazliet ieskaties tajā, kas lācītim vēderā un kas notiek aiz priekškara. Tam pa virsu - sava deva komentāra gan par to laikmetu, kad tapa "Interlellis", gan par mūsdienām - ieskaitot mazliet iesmiešanu par citiem Latvijas teātriem (vai JRT ir dejojošie aktieri?). Līdz ar to izrādes darbība nav ne te, ne tad, ko pastiprina tas, ka izrādē izmantotas "Interlellī" lietoto leļļu kopijas, un gan jau, ka arī tās izrādes ieraksts (diemžēl internetā neatrodams) intensīvi izmantots, veidojot šo izrādi. Bet - kā jau teikts, tev nav jābūt Raimonda Paula vienaudzim, lai baudītu šo izrādi. Protams, bez Paula dziesmām izrādē neiztikt - un tas kaut kādā mērā šķiet super iespaidīgi, ka Raimonds Pauls, kurš bija aktuāls 1967. gadā, tāds joprojām ir 2025. gadā (un ne tikai aktuāls, bet arī aktīvs). Protams, pasaules mūzikā ir arī lielāki ilgdzīvotāji, bet Latvijas kontekstā Maestro nudien ir fenomens.
Jā, bet izrādi noteikti ir vērts redzēt, lai arī man galīgi nesokas par to uzrakstīt kaut cik sakarīgu komentāru, līdz ar to ieteikums ir vienkārši - aizej uz Leļļu teātri, nebaidies, tas nav paredzēts tikai pirmsskolniekiem un šajā izrādē tev arī nebūs jāsatraucas par to, ka bērni sēdēs tev visapkārt, trokšņos un paudīs savu nepatiku, ja viņiem kaut kas izrādē nepatiks.
2025-02-14