Kazhes pierakstu burtnīca

Šis priekšnesums nes vārdu "Koncertizrāde" un tas tika izrādīts Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, līdz ar to savā klasifikācijas sistēmā to pieskaitu teātrim un nevis koncertiem, lai gan šī būtu tā reize, kur man ir grūti pateikt, kas tas ir vairāk - izrāde vai koncerts. No vienas puses, Agnese Budovska, kas ir šī pasākuma soliste, ir aktrise, turklāt viņa te ne tikai dzied, bet arī lasa dzeju. No otras, dziesmu cikls ar mūsdienu latviešu dzejnieku dzeju, ko mūzikā ietērpis Edgars Mākens - tas taču ir vistīrākais koncerts. Atkal no pirmās - bet Mākens pēdējā laikā galvenokārt ir zināms kā teātra komponists, līdz ar to šis nevar būt vienkārši koncerts. Atkal no otrās - bet šim priekšnesumam nav pat norādīts režisors, tātad tā nav izrāde. Beigu beigās - nav jau arī dižas nozīmes, kurā kastītē to ieliec, bet vairāk - ko tas izvelk ārā no tevis.

Vispirms droši vien te vajadzētu pievērsties ansamblim, kas šajā koncertā piedalījās. Pirmais un nozīmīgākais ir pats komponists Edgars Mākens, kuru pēdējos gados pašu uz skatuves tik bieži neredzēsi, kā jau Mākenam pieklājas, viņš bija atbildīgs par elektriskajām ērģelēm. Ģitāras virtuozs Edgars Rubenis, kura ģitārspēle atspoguļojas arī viņa sejā, kurš darbojies tādās grupās kā "Driving South", "Mofo", "Mona de Bo" un "Alis P", kā arī darbojas solo mūzikā un pēdējā laikā arī sadarbojies ar dzejnieci Mariju Luīzi Meļķi (šķiet, ka kaut kas arī no viņas dzejas koncertā izskanēja). Emīls Dreiblats no "Origo Boys" bija atbildīgs par bungu mašīnām un elektroniku. Klāvs Lauls spēlē "Baložu pilnos pagalmos" un "Stūrī zēvelē", spēlēt viņš var visu ko (tai skaitā viņš arī dzied), bet šajā koncertā viņš bija basists. Visubeidzot, Paula Kronentāle ir akadēmiskās mūzikas pārstāve, spēlē LNSO, Liepājas simfoniskajā orķestrī un stīgu kvartetā JUNO. Jā, un, protams, Agnese Budovska kā vokāliste - gan kopā ar Mākenu, gan patstāvīgi. Koncertā sastaptā Delfu Kultūras redaktore Nora šo sastāvu raksturoja kā supergrupu (vai līdzīgā vārdā), proti, ļoti jaudīgu sastāvu, īpaši atzinīgi vērtējot Edgaru Rubeni (iepriekš Mākenam ilgus gadus bija produktīva sadarbība ar citu Edgaru - Šubrovski).

Savulaik, kad Edgars Mākens bija jauns un slaids, bija viņam tāda grupa "Gaujarts" (izrunājas, protams, "Gožār), kura spēlēja saldsērīgu alternatīvu popmūziku. Tagad, kad Egars Mākens joprojām ir slaids, viņa radītajā mūzikā tu vari joprojām kaut kur apakšā saklausīt to tieksmi pēc tīras un skaidras melodijas, kas bija raksturīga "Gaujarta" laikos, bet pa virsu tai ir daudz dažādu slāņu, kas šo mūziku dara lielāku, piepildītāku un krāšņāku nekā tajos laikos, kad viņš dziedāja "Plecu" vai "Putekļus". Vienlaikus, līdzīgi kā Šubrovskis, Mākens allaž ir cienījis arī profesionālu dzejnieku radītus tekstus, un tādi mīt "Jaunībā", dažādās šķautnēs atainojot to, kas pēdējo pāris desmitgažu (un arī tagadnes) jauniešiem ir bijis un ir aktuāls. Es nespēju nosaukt nevienu dziesmas nosaukumu, kas skanēja šajā koncertā, un pat tur pārstāvētos dzejniekus Mākens tikai ātri nosauca koncerta ievadā (noteikti viņu vidū bija Inga Gaile un Henriks Eliass Zēgners), bet tas man arī īsti nešķiet svarīgi. Būtiska bija sajūta, ko šis koncerts sniedza. Skaista un patīkama, tai skaitā - par iespēju atkal sastapties mūzikā ar Edgaru Mākenu, un cerības pilna, ka šie skaņdarbi turpinās savu dzīvi arī pēc Valmieras vasaras teātra festivāla, tiks iemūžināti lentē (pie Ingus Baušķenieka, kur gan citur) un taps pieejami klausītājiem arī mājas apstākļos. Protams, pagaidām tās ir ne vairāk kā cerības, nekādu solījumu jau nav bijis, bet tas bija tik skaisti, ka būtu skumji, ja šis paliktu kā notikums, kuru tikai varēs atcerēties tie, kas bijuši klāt, bet pārējiem - "diemžēl". Jā, Agnese Budovska, nezinu kā citkārt, bet šajā programmā dzied kā dziedātāja un nevis kā aktrise, proti, tu jūti nevis "viņai aktieros pedagogi ir mācījuši dziedāt", proti, tas ir tehniski kvalitatīvs dziedājums, nē, tas ir vairāk - tas pārraida emocijas, kas ir vairāk nekā tikai māka trāpīt notīs (nē, šis nav gadījums ar dziedāšanu šķībi, gluži otrādi, bet gan ar to, ka... man trūkst vārdu, tas vienkārši ir vairāk un viss).

Vienīgais trūkums šim koncertuzvedumam - skābekļa trūkums bijušās kafejnīcas telpās Valmieras Kultūras centrā, kura apstākļos nevarēja koncertu izbaudit tā, kā tas būtu to pelnījis. Tā ir nereāli stulba sajūta, kad tev patīk un tev ir interesanti, bet tev ir jācīnas ar to, lai koncerta laikā tu neatplīstu, jo tu gluži vienkārši nevari paelpot. Kā komentēja Marina, brīžiem šķita, ka nav vērts iespringt uz elpošanu - skābekli tu tāpat nesaņem. Un tas - apstākļos, kad no skatuves tās svaigās dvesmas ir pārpārēm! Ja nu gadās, ka šo programmu vēl kaut kur spēlēs - noteikti iesaku censties uz to tikt!