Mākena solo koncerts notika DAD kafejnīcā, kur pirms pāris gadiem vienu no saviem foršākajiem koncertiem spēlēja arī “Manta” (arī toreiz lietā tika liktas klavieres, pieminot karalieni Annu). Mums paveicās ierasties gana savlaicīgi, lai tiktu pašiem pie sava galdiņa telpas tālakājā galā, un patiešām, kā arī bija solīts, ap astoņiem Mākens sēdās pie klavierēm, turklāt izdarīja to tik neuzkrītoši, ka pat īsti nepamanījām koncerta sākumu.
Galvenokārt koncertā skanēja dziesmas no “Gaujarta” repertuāra - tādas kā “Vibrācijas”, “Mīlulīt”, “Putekļi”, “Valoda tiek atcelta pavisam”, “Citas debesis” un, protams, “Svītriņas”. Tomēr tikai ar to Mākens neaprobežojās - mazliet ieskanējās Hospitāļu iela, mazliet - Juris Kulakovs, mazliet paša Edgara solo darbību teātra pasaulē (pēdējās gan manā skatījumā varētu būt bijis vairāk, zinot to, cik aktīvi Mākens pēdējos gados darbojies teātra vidē) un koncerta beigu daļā - arī Raiņa. Līdzās prognozējamai daļai - “Laukā” (ko “Strāvoklī” izpildīja Hospitāļu iela) un “Drebošajai sirdij” (ko ierakstīja “Gaujarts”) nāca arī “Dārgumu trauks”, kas labāk zināms “Iļģu” aranžējumā.
Šķiet, ka solo Mākens ir no tās pašas operas kā “Manta”, “Gaujarts” un solo Šubrovskis - tādi koncerti, kas jau pēc definīcijas ir labi. Nav īsti svarīgi, kur un kā koncerts notiek, bet šaubu nav - būs skaisti (kaut vai tāpēc, ka Edgara balsi klausīties vienmēr ir prieks). Tās pašas dziesmas jaunās skaņās, mazliet iespējas ieskatīties, kā “Gaujarta” dziesmas varētu izklausīties to autoru galvā (kā nekā Mākens primāri tak ir taustiņnieks, aranžējumi domājams nāk klāt vēlāk). Patiešām skaists pirmsziemassvētku koncerts, izbaudāms arī apstākļos, kad ziema kā nenāk, tā nenāk. Protams, mazliet žēl, ka ne “Plecu” (tas patiesībā arī man bija pirmais prātā nākušais variants), ne “Temņejut lazurnije svodi” Edgars nenospēlēja.