Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekš izteiktais apgalvojums par to, ka pirms kārtējā Šubrovska koncerta ir itin grūti uzminēt, kādas dziesmas viņš šajā reizē spēlēs, kārtējo reizi apstiprinājās. It īpaši jau tādēļ, ka šajā reizē Edgars pusi koncerta nospēlēja kopā ar Oskaru Jansonu, izpildot arī Jansona dziesmas un pats noejot drīzāk fonā kā piespēlētāja tipa mākslinieks. Sāksim tomēr ar sākumu - kā gan citādāk. Vinilbārs šai vakarā bija nepārspīlējot stāvgrūdām pilns un man nācās ilgstoši pārliecināt Marinu, ka tur satilpināt vairāk kā 50 cilvēkus patiešām ir iespējams un es nefantazēju, vienlaikus bezgaisa apstākļi nebija tik kritiski, kā to šādā situācijā varētu gaidīt.

Kā jau tas Šubrovskim ir tipiski, vakarā spēlētais materiāls bija daudzveidīgs - līdzās paša sacerētajām dziesmām viņš izpildīja skaņdarbus, ko radījuši Jānis Jansons, Māris Šverns, Igors Kalējs, baltkrievu grupa "Malo mesta" un gan jau vēl kāds, ko šajā brīdī esmu piemirsis. Ā, un divas dziesmas no "Strāvokļa" - to, ko oriģinālā izpildīja Gas of Latvia (dzirdēta Šubrovska izpildījumā arī Buržuāziskās filozofijas marasma performancē "Nabaklab") un Soundarcarde. No paša Šubrovska dziesmām slavenākā spēlētā noteikti bija Hospitāļu ielas tituldziesma, kas pamatīgi uzsita nostaļģiju domājams ne tikai manī, bet arī citos koncerta apmeklētājos, kas jau ilgāku laiku zina, ka labiņie nav un nebūs šitās ielas sāls. Bija arī "Dinas vijole", lai arī Dinu nemanīja, bet Annu, kas savulaik dziedāja Hosielā, gan. Ja padomātu, noteikti atcerētos arī citas dziesmas, bet kaut kā nosaukumi šai reizē man īsti nebija prātā. No dziesmām, kas nav plaši zināmas Hospitāļu ielas sakarā, bija arī "Meitenes un muzikanti", "Anekdotes" un dziesma par to, ka katra meitene dažreiz izsit korķus (vai kā tur precīzāk). Laikam šajā konkrētajā reizē (līdzās dziesmai par Hospitāļu ielu) visvairāk man patika par korķiem, bet arī viss pārējais bija teicami. Jā, vēl atcerējos - no pēdējo gadu materiāla izskanēja arī Skumju zvēri, kurus pats Šubrovskis līdz šim neesot spēlējis, bet atdevis tos grupai Zāle. Par šo dziesmu runājot, Š. arī izteicās tā, ka tikai stiprinājās apziņa, ka "Manta" patiešām iet uz galu. Un tagad es, šķiet, esmu sapratis, kāpēc tā. Tajā brīdī, kad Edgars nomaina muzikālo projektu, viņš pāršķir lapu vai pat atver jaunu kladi un no viņa tu kā klausītājs nevari vairs katru reizi pieprasīt "Raimi", "Vilceni", "Volerus" vai "Milici". Ja dziesma ir izspēlēta, tā ir izspēlēta. Ja kādā solokoncertā Edgars sajūt, ka šoreiz gan tā kā prasītos, piemēram, nospēlēt "Sirdi", viņš to var, bet viņam tas nav jādara pretēji paša vēlmēm, un tas ir savā ziņā skaisti. Protams, man kā konkrētu grupu cienītājām ir skumji, ka vairs nav iespējas aiziet nedz uz "Gaujartu", nedz uz "Mantu", bet es varu saprast arī, kāpēc tas tā notiek. Un vienlaikus - tagad ir tik liels prieks Edgaru izdzirdam spēlējam kaut ko no vecajām dziesmām, kāda noteikti nebūtu, ja joprojām pastāvētu "Hospitāļu iela". Bet "Mantas" otro plati tāpat ļoti gribās sagaidīt!