Kazhes pierakstu burtnīca

Mūsu nokļūšana "Cīrulīši" pirmizrādē lielā mērā bija nejaušība, jo patiesībā šajā vakarā bija paredzēts iet uz JRT un skatīties "Dieviņu pillā", taču dienu pirms noliktā datuma izrādījās, ka ir saslimusi aktrise un steidzami bija nepieciešams plāns B (līdzīgi kā tas ir ar Gobzema valdību). Ātri apzinot citu teātru piedāvājumu 6. decembrim, atzinām, ka pirmizrāde Nacionālajā varētu būt kvalitatīvākais risinājums. Mazliet gan satrauca apstāklis, ka dienu pirms pirmizrādes uz to vēl bija pieejamas biļetes (lai arī ne sevišķi labas) - tas parasti liecina, ka sevišķas intereses par izrādi nav, un interese bieži ir arī kvalitātes rādītājs.

Harija Gulbja luga ir atceļojusi no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, vairākkārt iestudēta dažādos Latvijas teātros (pēdējoreiz, šķiet, 2011. gadā Dailē), bet tās saturs ar ļoti nelielām korekcijām itin labi iederas arī mūsdienās. Kamēr politiķi nāk un iet (un uz pirmizrādēm Nacionālajā viņi, protams, parasti nāk), attiecībās starp cilvēkiem daudz kas paliek nemainīgs, arī ja pa vidu ieviešas soctīkli, Netflix&chill un tā tālāk. Un stāsts par aiziešanu no mājām uz neatgriešanos mūsdienu Latvijā ir droši vien pat vairāk aktuāls nekā tad, kad luga tika rakstīta.

Zelma ir Cīrulīšos nodzīvojusi visu savu mūžu - šajās lauku mājās viņa ieradās četru gadu vecumā, te izauga, apprecējās, te uzauga viņas divi dēli un meita, jaunieši no mājām aizgāja, viņa palika divatā ar vīru, bet tagad arī viņš ir miris un Zelmai ir jāaiziet. Viņas jaunākajam dēlam Raimondam ir māja, sieva, divi bērni, un viņi visnotaļ labprāt ir gatavi ņemt mammu pie sevis, taču patiesībā neviens tā īsti līdz galam nav painteresējies par to, ko īsti vēlas pati Zelma. Un to jau var saprast - visu mūžu viņa ir bijusi tas cilvēks, kas jautā cita cilvēka viedokli, ne uzspiež savējo. Pēdējā vakarā "Cīrulīšos" sapulcējas visa ģimene: Zelma, Raimonds ar sievu Vizmu (puiki gan nav paņemti līdzi, bet gaida vecmāmiņu mājās), otrs dēls Elmārs un viņa sieva Gundega, un vēl arī Silvija, viņu māsa, kura gan pagaidām nav precējusies. Jau sākumā, kad visi pamazām ierodas, jūtams saspīlējums, jo katram ir sava cemme, savas problēmas, un kā jau tas latviešiem pieņemts, tā uzreiz uz vaļsirdību neviens gatavs nav. Bet agrāk vai vēlāk izrādīsies, ka ne visas vecās mantas un sāpes var norakt bedrē, un rētas nāks vaļā.

Izrādes varoņi visi ir cilvēki ar diezgan izteiktiem trūkumiem un ierobežotām spējām sadzīvošanā (ja nu vienīgi mātei tādu problēmu nav, bet viņa savukārt ir vienmēr bijusi pārāk bezraksturīga). Elmāra un Gundegas laulība ir farss, kurā, kā apgalvo Gundega, nav ģimenes. Un arī pats Elmārs ir auksts un nežēlīgs, lai arī kaut kur viņā mājo trausls bērns. Raimonds un Vizma kā pāris ir saticīgāki, bet viņi ir stipri līdzīgi savā dabā "Arī vaļiem ir bail" varoņiem - cilvēki, kuriem vairāk rūp tas, ko par viņiem padomās citi, nekā tas, ko viņi reāli dara. Silvija? Viņa it kā ir vismazāk draņķīgā no visiem (ja abstrahējas no sabiedrības viedokļa), bet arī viņa ir tāda pat egoiste, kā visi pārējie.

Mazliet īpatnēji šķiet, ka šajā izrādē visām sieviešu lomām, neskaitot Lāsmu Kugrēnu, ir divi aktrišu sastāvi. Pieņemot, ka pirmizrādē spēlē pamatsastāvs, tad šajā variantā Silvija ir Liene Sebre, Gundega - Marija Bērziņa, Vizma - Inga Misāne-Grasberga, Ingrīda - Daiga Kažociņa, Olga - Līga Liepiņa. Tas, ka vispār ir divi sastāvi, Nacionālajā teātrī, protams, nav nekāds retums, bet kas mulsina - otrajā sastāvā Vizmas un Ingrīdas aktrises apmainās lomām (arī LSM redzamajā rullītī pirms izrādes bija tieši tas variants), un es nespēju noticēt, ka divu visnotaļ atšķirīgu aktrišu apmaiņa vietām neietekmē arī viņu tēlus, un pilnīgi iespējams, ka Misānes-Grasbergas izpildījumā kaimiņu tantes meita Ingrīda kļūst vēsāka un mazāk simpātiska kā tēls (bet lai to droši pateiktu, būtu izrāde jānoskatās vēlreiz).

Šī izrāde tiek saukta par tās režisora - Nacionālā teātra klasiķa Edmunda Freiberga 70 gadu jubilejas izrādi, un konkrētā reize, kad to skatījāmies, patiešām bija ļoti jubilejas tipa izrāde - ar pamatīgu sveikšanas devu (dziesmām, runām un ziediem) noslēgumā, kas bija patīkams pārsteigums mums, taču, protams, neietekmēja pašas izrādes kvalitātes. Un kas attiecas uz izrādi, te es teiktu - tā man šķita ļoti labs piemērs pieredzējuša režisora jubilejai. Pārbaudīts, kvalitatīvs teksts ar vietums smieklīgām situācijām, bet kopumā skatītājam saprotamu dramatisku saturu, pārliecinoša un argumentēta aktierspēle, kvalitatīva scenogrāfija (bedre, ugunskurs, putni, kas aizlido). Nekāda sevišķa novatorisma, bet pēc tā īsti neprasījās. Diez vai šī izrāde kļūs par Nacionālā gada lielāko dižpārdokli un man tā nešķiet arī tik izcila, lai saņemtu kalnu godalgu (par to gan varu arī kļūdīties), bet tā noteikti bija gana cienījama alternatīva, ar ko aizstāt "Dieviņu pillā".

Nobeigumā vien divas piezīmes. Pirmkārt, es droši vien būtu aizstājis sižetā Silvijas laulības "izjaucot ģimeni" ar kaut ko tādu, kas patiešām varētu šķist nepieņemami viņas radiem (sorry, bet laulību šķiršana nav kaut kas tāds, kas izpelnītos šādu nopēlumu), piemēram, viņas iecerētais varētu būt indietis. Un otrais - nabaga bezjēdzīgi noslīcinātais kaķis!