Jaunā junda
Edvarts Virza vislabāk ir zināms kā "Straumēnu" autors - šī poētiskā lauku māju apcerējuma, kurš man personīgi saistās ar vienām no baisākajām skolas obligātās literatūras atmiņām. Darbs, protams, apjomā nav liels, taču skolas laikā lasīt kaut ko, kur vispār nav sižeta, ir grūts uzdevums. Taču patiesībā Virza ir vairāk nekā tikai "Straumēni". Savas daiļrades agrīnajā posmā viņš bija ievērojams simbolisma un erotikas dzejā nesējs, taču pamazām virzījās uz konservatīvo un patriotisko pusi, "Jaunajā jundā" (kas gan nav dzeja, bet eseju krājums) sasniedzot teju virsotnes ideoloģiskumā. Cik zinu, Virza tika dēvēts par Kārļa Ulmaņa galma dzejnieku un savā ziņā šis apgalvojums ir patiess - viņa vēlīnajos darbos (arī šajā) jūsmas par Vadoni ir pārpārēm, bet ir vismaz viens faktors, kā dēļ viņu cienu - Virza bija diezgan apsēsts Ulmaņa fans vēl pirms 1934. gada 15. maija, proti, viņš vismaz nebija līdzskrējējs. Tas gan nemaina apstākli, ka "Jaunā junda" ir grūta lasāmviela.
Grāmatas ideoloģiskās nostādnes pamatdoma ir vienkārša: tā ir oda Jaunajai Latvijai, kas uzaususi pēc apvērsuma, pamatojot to, ka vienvaldībai pieder nākotne un demokrātija ir noiets etaps. Domāju, ka itin daudz no šeit lasāmā satura par sev pieņemamu atzīs daudzi mūsdienu Latvijas konservatīvā spārna pārstāvji: Virza pāri visam liek latviskumu, atgriešanos pie saknēm, iebilst pret mēģinājumiem mainīt sievietes svēto lomu latviešu sabiedrībā - būt pavarda sargātājai. Nojaušu, ka kristīgāk noskaņotajiem tradicionālo vērtību aizstāvjiem varētu rasties iebildumi pret Virzas redzējumu par baznīcas lomu - pretēji populārajai tendencei, ka baznīca iejaucas laicīgajās lietās un diktē savus noteikumus tur, kur tai nevajadzētu būt nekādai teikšanai, Virza uzskata, ka baznīcai ir jābūt integrētai ar valsti no valsts puses. Proti, ka baznīca ir pakļauta laicīgajai varai, jo mūsdienās (proti, viņa laikā) Ulmanis ir daudz svarīgāks par Jēzu. Jā, kas attiecas uz Vadoņa idealizāciju, šajā ziņā Virza lika lietā visas savas poētiskās spējas un dotības, neaizmirstot uzslavēt Prezidenta izcilību nevienā atsevišķi ņemtā nozarē.
Kas man šajā grāmatā šķita interesanti, ir tas, kā Ulmaņa laikā bija pieņemts redzēt Latvijas vēsturi. Kamēr ar "700 verdzības gadu" jēdzienu nevienu droši vien nepārsteigtu, šiem tumšajiem laikiem tiek pievienots viens periods, par kuru vairākkārt tiek teikts, ka tas bijis vēl ļaunāks par vāciešiem, krieviem, poļiem un zviedriem. Proti, "Saeimas un partiju laiks". Jā, Latvijas Republikas periods pirms Ulmaņa apvērsuma atbilstoši Virzam (un līdz ar to - lielā mērā arī atbilstoši pašam Ulmanim) te tiek pasludināts par briesmīgāku nekā, piemēram, dzimtbūšana. Un tas nekas, ka šajos gados teju nepārtraukti valdošajā koalīcijā ietilpa Ulmaņa Latvijas zemnieku savienība un bieži pats Ulmanis arī bija valdības vadītājs, tas nemaina lietas būtību, ka šis bija prettautisks režīms. Komplektā ar to šajā vēstures traktējumā liela loma ir idealizētajai latviešu tautas vēsturei pirms krustnešiem - piedēvējot latviešiem (nekas, ka par latviešiem kā tautu tolaik nekādi nevarēja runāt) visaugstākos tikumus, bagātību, zināšanās un kultūru, un faktiski par viņu sakāves iemeslu pasludinot to, ka tik apgaroti un mierā dzīvot pieraduši cilvēki nebija gatavi stāties pretī barbariskajiem bruņiniekiem. Jā, pretēji tam, kā tu to varētu iztēloties, uz Zviedriju mīļuprāt sirot braucošie kurši bija garīguma un cilvēkmīlestības etalons. Tas, ka krustnešu panākumu viena no galvenajām atslēgām bija te mītošo cilšu savstarpējā ķildošanās un labprātīgā apvienošanās ar svešiniekiem, lai kārtīgi sadotu saviem kaimiņiem, protams, šajā naratīvā neparādās.
Grāmatas struktūra ir mazliet neskaidra - tajā ir gan vispārīgākas nodaļas, gan tādas, kas veltītas konkrētām sabiedrības kārtām un reizēm - profesijām, turklāt vismaz daļa tekstu ir minimāli pielāgotas Virzas runas, kas teiktas, piemēram, teātru vadītājiem. Mulsina tas, ka šādu runu gadījumā tu tikai no teksta izlobi, kad un kāpēc tā ir teikta, lai gan būtu bijis iespējams to kaut kādā veidā tekstuāli skaidri formulēt, līdz ar to grāmatai piešķirot izteiktāku mugurkaulu struktūras ziņā. Idejiski tur viss gan ir skaidrs - Virza vēršas pie visām sabiedrības grupām, paskaidrojot, kāda un cik svarīga ir šīs grupas loma Jaunajā Latvijā. Protams, cittautieši ir ārpus viņa intereses loka, bet tas jau attiecīgajā laikmetā ir pašsaprotami. Atsevišķi patosa pilnie teksti šķiet īpaši nevietā, zinot to, kā vēsture iegriezās vien dažus gadus vēlāk, tai skaitā neesmu pārliecināts, ka pilnībā attaisnojās Virzas apgalvotais, ka krīzes situācijās Vadonis atšķirībā no daudzpersoniskas valdības pieņems izlēmīgus un drosmīgus lēmumus ("Es palikšu savā vietā, jūs paieciet savās"). Tāpat ierobežoti tālredzīga šķiet pozīcija - mums nevajag ne importu, ne eksportu - būsim pašpietiekami, kas nav pats spēcīgākais risinājums valstij ar diezgan ierobežotu dabas resursu daudzveidību.
Kas tomēr ir jāsaka par šo grāmatu kopumā - tā ir gan pārdomas rosinoša, gan kaut kādā mērā ļauj ieskatīties tajā, kā arī mūsdienās domā itin liela daļa sabiedrības (un ne tā sabiedrības daļa, kuras viedoklis mani pavisam neinteresē - proti, te ir runa par cilvēkiem ar daudz konservatīvākiem uzskatiem kā manējiem, bet ne šizoīdismā balstītiem). Un tā itin skaidri iezīmē to, cik izteiksmīgi ulmaņlaikos tika strādāts pie mīta, ka tie un tikai tie bija latviešu tautas zelta laikmets (ok, vēl pirms krustnešiem, un ar to periodu Ulmaņa laiks arī tika stingrām saitēm pīts kopā). Proti, es piekrītu ļoti maz kam no tā, ko Virza raksta, bet uzskatu, ka ar šādu skatījumu ir vērts būt pazīstamam ne tikai, lai saprastu pagājušā gadsimta trīsdesmito gadus, bet arī - tagadnes Latviju.
Grāmatas ideoloģiskās nostādnes pamatdoma ir vienkārša: tā ir oda Jaunajai Latvijai, kas uzaususi pēc apvērsuma, pamatojot to, ka vienvaldībai pieder nākotne un demokrātija ir noiets etaps. Domāju, ka itin daudz no šeit lasāmā satura par sev pieņemamu atzīs daudzi mūsdienu Latvijas konservatīvā spārna pārstāvji: Virza pāri visam liek latviskumu, atgriešanos pie saknēm, iebilst pret mēģinājumiem mainīt sievietes svēto lomu latviešu sabiedrībā - būt pavarda sargātājai. Nojaušu, ka kristīgāk noskaņotajiem tradicionālo vērtību aizstāvjiem varētu rasties iebildumi pret Virzas redzējumu par baznīcas lomu - pretēji populārajai tendencei, ka baznīca iejaucas laicīgajās lietās un diktē savus noteikumus tur, kur tai nevajadzētu būt nekādai teikšanai, Virza uzskata, ka baznīcai ir jābūt integrētai ar valsti no valsts puses. Proti, ka baznīca ir pakļauta laicīgajai varai, jo mūsdienās (proti, viņa laikā) Ulmanis ir daudz svarīgāks par Jēzu. Jā, kas attiecas uz Vadoņa idealizāciju, šajā ziņā Virza lika lietā visas savas poētiskās spējas un dotības, neaizmirstot uzslavēt Prezidenta izcilību nevienā atsevišķi ņemtā nozarē.
Kas man šajā grāmatā šķita interesanti, ir tas, kā Ulmaņa laikā bija pieņemts redzēt Latvijas vēsturi. Kamēr ar "700 verdzības gadu" jēdzienu nevienu droši vien nepārsteigtu, šiem tumšajiem laikiem tiek pievienots viens periods, par kuru vairākkārt tiek teikts, ka tas bijis vēl ļaunāks par vāciešiem, krieviem, poļiem un zviedriem. Proti, "Saeimas un partiju laiks". Jā, Latvijas Republikas periods pirms Ulmaņa apvērsuma atbilstoši Virzam (un līdz ar to - lielā mērā arī atbilstoši pašam Ulmanim) te tiek pasludināts par briesmīgāku nekā, piemēram, dzimtbūšana. Un tas nekas, ka šajos gados teju nepārtraukti valdošajā koalīcijā ietilpa Ulmaņa Latvijas zemnieku savienība un bieži pats Ulmanis arī bija valdības vadītājs, tas nemaina lietas būtību, ka šis bija prettautisks režīms. Komplektā ar to šajā vēstures traktējumā liela loma ir idealizētajai latviešu tautas vēsturei pirms krustnešiem - piedēvējot latviešiem (nekas, ka par latviešiem kā tautu tolaik nekādi nevarēja runāt) visaugstākos tikumus, bagātību, zināšanās un kultūru, un faktiski par viņu sakāves iemeslu pasludinot to, ka tik apgaroti un mierā dzīvot pieraduši cilvēki nebija gatavi stāties pretī barbariskajiem bruņiniekiem. Jā, pretēji tam, kā tu to varētu iztēloties, uz Zviedriju mīļuprāt sirot braucošie kurši bija garīguma un cilvēkmīlestības etalons. Tas, ka krustnešu panākumu viena no galvenajām atslēgām bija te mītošo cilšu savstarpējā ķildošanās un labprātīgā apvienošanās ar svešiniekiem, lai kārtīgi sadotu saviem kaimiņiem, protams, šajā naratīvā neparādās.
Grāmatas struktūra ir mazliet neskaidra - tajā ir gan vispārīgākas nodaļas, gan tādas, kas veltītas konkrētām sabiedrības kārtām un reizēm - profesijām, turklāt vismaz daļa tekstu ir minimāli pielāgotas Virzas runas, kas teiktas, piemēram, teātru vadītājiem. Mulsina tas, ka šādu runu gadījumā tu tikai no teksta izlobi, kad un kāpēc tā ir teikta, lai gan būtu bijis iespējams to kaut kādā veidā tekstuāli skaidri formulēt, līdz ar to grāmatai piešķirot izteiktāku mugurkaulu struktūras ziņā. Idejiski tur viss gan ir skaidrs - Virza vēršas pie visām sabiedrības grupām, paskaidrojot, kāda un cik svarīga ir šīs grupas loma Jaunajā Latvijā. Protams, cittautieši ir ārpus viņa intereses loka, bet tas jau attiecīgajā laikmetā ir pašsaprotami. Atsevišķi patosa pilnie teksti šķiet īpaši nevietā, zinot to, kā vēsture iegriezās vien dažus gadus vēlāk, tai skaitā neesmu pārliecināts, ka pilnībā attaisnojās Virzas apgalvotais, ka krīzes situācijās Vadonis atšķirībā no daudzpersoniskas valdības pieņems izlēmīgus un drosmīgus lēmumus ("Es palikšu savā vietā, jūs paieciet savās"). Tāpat ierobežoti tālredzīga šķiet pozīcija - mums nevajag ne importu, ne eksportu - būsim pašpietiekami, kas nav pats spēcīgākais risinājums valstij ar diezgan ierobežotu dabas resursu daudzveidību.
Kas tomēr ir jāsaka par šo grāmatu kopumā - tā ir gan pārdomas rosinoša, gan kaut kādā mērā ļauj ieskatīties tajā, kā arī mūsdienās domā itin liela daļa sabiedrības (un ne tā sabiedrības daļa, kuras viedoklis mani pavisam neinteresē - proti, te ir runa par cilvēkiem ar daudz konservatīvākiem uzskatiem kā manējiem, bet ne šizoīdismā balstītiem). Un tā itin skaidri iezīmē to, cik izteiksmīgi ulmaņlaikos tika strādāts pie mīta, ka tie un tikai tie bija latviešu tautas zelta laikmets (ok, vēl pirms krustnešiem, un ar to periodu Ulmaņa laiks arī tika stingrām saitēm pīts kopā). Proti, es piekrītu ļoti maz kam no tā, ko Virza raksta, bet uzskatu, ka ar šādu skatījumu ir vērts būt pazīstamam ne tikai, lai saprastu pagājušā gadsimta trīsdesmito gadus, bet arī - tagadnes Latviju.
2021-10-10
comments powered by Disqus