Šķirotavas stāsts
Mana līdzšinējā pieredze ar Egila Venteri daiļradi bija drīzāk negatīva: "Radio Luxembourg" šķita esam totāls sviests, kamēr "Āgenskalns" varbūt nebija gluži tik baiss sviests, tomēr manai gaumei pārāk nesakarīgs. Vai es no "Šķirotavas stāsta" gaidīju kaut ko diži vairāk? Droši vien, ka nē, tomēr saturs, kas vēsta par Rīgas apkaimēm man pēc definīcijas šķiet izlasīšanas vērts un līdz ar Rīgas ielu izskriešanu arī Šķirotava man tagad ir kaut cik pazīstama. Fakts, ko nebiju ņēmis vērā - šis tomēr ir mazliet cita laikmeta darbs, tapis savus 15 gadus vēlāk nekā divas iepriekš lasītās Ventera grāmatas.
Ko ir noteikti vērts zināt, pirms uzsākt šīs grāmatas lasīšanu, ir fakts, ka tā ir laureāte Rīgas apkaimju iedzīvotāju centra konkursā par tēmu "Rīgas apkaimes cauri laikmetiem". Kāpēc to svarīgi zināt? Tālab, ka līdz ar to ir skaidri šīs grāmatas tapšanas apstākļi un arī motīvi. Proti, tā ir grāmata, kas ir rakstīta ar ļoti konkrētu mērķi un līdz ar to - ar attiecīgiem paņēmieniem. Tam ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Autors šādos apstākļos ir motivēts rakstīt pietiekami skaidri, lai apkaimju žūrijas pārstāvjiem viss būtu saprotams. Labais šajā ir tas, ka tas pats "Āgenskalns" brīžam šķita pārmudrīts pārmudrīšanas pēc, kamēr "Šķirotavā" visu laiku ir skaidrs, kas notiek. Trūkums, savukārt, ir tajā, ka autors neizbēgami izvēlas rakstīt par tēmām, kas varētu patikt žūrijai.
Grāmatu veido trīs stāsti, kurus primāri vieno norises vieta - Šķirotava, bet ir starp tiem arī kādas sižetiskas saites. Pirmais vēsta par kādu gados vecu latviešu vīru vārdā Egons, kas 1990. gadā kopā ar savu sievu anglieti ieradies dzimtajā Latvijā (konkrētāk Šķirotavā), lai apciemotu vietas, kuras viņam nācās atstāt kā evakuētās Salaspils nometnes gūsteknim (nometnē Egons nonāca par kādu absolūti sīku pārkāpumu - darba kavēšanu). Otrā varonis ir kāds puisis no Šķirotavas, kas kļūst par ķīmiķi, bet deviņdesmitajos gados saskaras ar bandītismu, būdams Kanādas latvieša, kas Latvijā ienāk ar amerikāņu picēroju, tulks. Un trešais vēsta par gluži reāliem un konkrētiem varoņiem - ķīmiķiem Leo Maiju, Solomonu Hilleru un citiem. Šajā tēmā Venters orientējas ļoti labi, jo viņa tēvs - Kārlis Venters - bija ievērojams ķīmiķis. Šī grāmatas daļa piešķir visam darbam tādu kā dokumentālu noskaņu, kas droši vien ir trumpis no konkursa viedokļa (šo aspektu, manuprāt, šādas grāmatas gadījumā nevar piemirst).
Jāatzīst, ka sākotnēji pret šo grāmatu biju izteikti skeptisks - pirmā daļa šķita tāds baigais šablonu krājums, uz to pusi, ka tekstu būtu rakstījis valodas modelis, stāsts dzirdēts visdažādākajās versijās un interpretācijās, turklāt mani īpaši kaitina, ka teju katrā grāmatā, kas vēsta par vācu laika Rīgu, atradīsies kāds latvietis, kas paglābj no vāciešiem vismaz vienu ebreju, lai gan zināms, cik zemi bija absolūtie skaitļi. Un kopumā viss tur šķita tāds pārāk politkorekts un piesardzīgs (kā jau konkursam paredzētā grāmatā - lai nevienam potenciālam vērtētājam neraisītu pārmērīgi negatīvas reakcijas). Tikām otrā daļa jau bija ar ieskriešanās elementu (jā, arī deviņdesmito gadu šabloni tur bija - bet par šo laiku droši vien grūti stāstīt, nepieminot bandītismu). Taču trešā daļa, kurā patiesībā tāda sakarīga sižeta bija vismazāk, ir ļoti pat saistoša - izglītojoša, ar acīmredzamām autora zināšanām tēmā, nevis tikai sagrābstītu Wikipedia līmeņa intelektu. Par to tiešām - visu cieņu.
Kā cilvēkam, kas mīt ļoti tālu no Šķirotavas, pašam grāmatu plauktā man šī grāmata vajadzīga nebūs, bet šoreiz tiešām jāatzīst, ka Venters mani patīkami pārsteidza. Jā, līdz fanošanai par viņa grāmatām man tāls ceļš ejams (un diez vai tāds jebkad tiks noiets), bet no līdz šim lasītajām viņa grāmatām šī nenoliedzami ir augstvērtīgākā, un droši vien varu teikt - apkaimju balva godam nopelnīta!
Ko ir noteikti vērts zināt, pirms uzsākt šīs grāmatas lasīšanu, ir fakts, ka tā ir laureāte Rīgas apkaimju iedzīvotāju centra konkursā par tēmu "Rīgas apkaimes cauri laikmetiem". Kāpēc to svarīgi zināt? Tālab, ka līdz ar to ir skaidri šīs grāmatas tapšanas apstākļi un arī motīvi. Proti, tā ir grāmata, kas ir rakstīta ar ļoti konkrētu mērķi un līdz ar to - ar attiecīgiem paņēmieniem. Tam ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Autors šādos apstākļos ir motivēts rakstīt pietiekami skaidri, lai apkaimju žūrijas pārstāvjiem viss būtu saprotams. Labais šajā ir tas, ka tas pats "Āgenskalns" brīžam šķita pārmudrīts pārmudrīšanas pēc, kamēr "Šķirotavā" visu laiku ir skaidrs, kas notiek. Trūkums, savukārt, ir tajā, ka autors neizbēgami izvēlas rakstīt par tēmām, kas varētu patikt žūrijai.
Grāmatu veido trīs stāsti, kurus primāri vieno norises vieta - Šķirotava, bet ir starp tiem arī kādas sižetiskas saites. Pirmais vēsta par kādu gados vecu latviešu vīru vārdā Egons, kas 1990. gadā kopā ar savu sievu anglieti ieradies dzimtajā Latvijā (konkrētāk Šķirotavā), lai apciemotu vietas, kuras viņam nācās atstāt kā evakuētās Salaspils nometnes gūsteknim (nometnē Egons nonāca par kādu absolūti sīku pārkāpumu - darba kavēšanu). Otrā varonis ir kāds puisis no Šķirotavas, kas kļūst par ķīmiķi, bet deviņdesmitajos gados saskaras ar bandītismu, būdams Kanādas latvieša, kas Latvijā ienāk ar amerikāņu picēroju, tulks. Un trešais vēsta par gluži reāliem un konkrētiem varoņiem - ķīmiķiem Leo Maiju, Solomonu Hilleru un citiem. Šajā tēmā Venters orientējas ļoti labi, jo viņa tēvs - Kārlis Venters - bija ievērojams ķīmiķis. Šī grāmatas daļa piešķir visam darbam tādu kā dokumentālu noskaņu, kas droši vien ir trumpis no konkursa viedokļa (šo aspektu, manuprāt, šādas grāmatas gadījumā nevar piemirst).
Jāatzīst, ka sākotnēji pret šo grāmatu biju izteikti skeptisks - pirmā daļa šķita tāds baigais šablonu krājums, uz to pusi, ka tekstu būtu rakstījis valodas modelis, stāsts dzirdēts visdažādākajās versijās un interpretācijās, turklāt mani īpaši kaitina, ka teju katrā grāmatā, kas vēsta par vācu laika Rīgu, atradīsies kāds latvietis, kas paglābj no vāciešiem vismaz vienu ebreju, lai gan zināms, cik zemi bija absolūtie skaitļi. Un kopumā viss tur šķita tāds pārāk politkorekts un piesardzīgs (kā jau konkursam paredzētā grāmatā - lai nevienam potenciālam vērtētājam neraisītu pārmērīgi negatīvas reakcijas). Tikām otrā daļa jau bija ar ieskriešanās elementu (jā, arī deviņdesmito gadu šabloni tur bija - bet par šo laiku droši vien grūti stāstīt, nepieminot bandītismu). Taču trešā daļa, kurā patiesībā tāda sakarīga sižeta bija vismazāk, ir ļoti pat saistoša - izglītojoša, ar acīmredzamām autora zināšanām tēmā, nevis tikai sagrābstītu Wikipedia līmeņa intelektu. Par to tiešām - visu cieņu.
Kā cilvēkam, kas mīt ļoti tālu no Šķirotavas, pašam grāmatu plauktā man šī grāmata vajadzīga nebūs, bet šoreiz tiešām jāatzīst, ka Venters mani patīkami pārsteidza. Jā, līdz fanošanai par viņa grāmatām man tāls ceļš ejams (un diez vai tāds jebkad tiks noiets), bet no līdz šim lasītajām viņa grāmatām šī nenoliedzami ir augstvērtīgākā, un droši vien varu teikt - apkaimju balva godam nopelnīta!
2024-11-20
comments powered by Disqus