Greyfriars Bobby

Pagājušogad mēs paviesojāmies Edinburgā, kur cita starpā apmeklējām arī Grejfrajeras Bobija pieminekli un kapavietu. Protams, jau pēc paviesošanās šajā objektā izlasīju, ka leģenda par uzticīgo suni visticamākais ir ļoti tāla no patiesības, bet tas droši vien nav sevišķi svarīgi. Kādu laiku par šo suni nebiju vispār domājis, līdz nejauši ieraudzīju grāmatu plauktā šo sējumu un izlēmu dot tam iespēju.

Interesantā kārtā Eleanora Atkinsone, kura uzrakstījusi grāmatu, kas kanonizējusi Grejfrajeras Bobija leģendu, šo Edinburgas stāstu, pati ne tikai nebija skotiete, bet pat bijusi Skotijā nebija, līdz ar to šo darbu var uzskatīt par pamatīgu pētījumu rezultātu, autorei detalizēti aprakstot gan Edinburgas ģeogrāfiju, gan visai autentiski liekot saviem varoņiem runāt skotu angļu valodas dialektā (darot to lasīšanu visai sarežģītu). Mazāk man skaidrs šķiet viņas paņēmiens, šo grāmatu daļēji rakstīt no tās galvenā varoņa - suņa - skatupunkta, līdz ar to šis tas tiek aprakstīts tā, kā to varētu uztvert suns, bet - ne viss. Šajā ziņā ar konsekvenci ir pašvaki, reizēm aprakstot pilnīgi skaidras parādības dīvainos veidos, piem., konsekventi saucot pulksteņa zvanu par "time gun" vai mācītāju par "bible reader". Lieki teikt, ka ar reālu suņa uztveri tam nav vispār nekā kopīga, jo dzīvniekiem īsti nav laika izjūtas, un man gribētos redzēt suni, kas saprastu, kas ir "Bībele". Citkārt viņa par šo paņēmienu tik ļoti nedomā un visu apraksta normālā veidā. Tas, jāatzīst, ir visai kaitinoši.

Ko Atkinsone nojauta pareizi, tas ir tas, ka vienkārši stāsts par suni, kas uzticīgi mīt kapsētā pie sava mirušā saimnieka kapa, ir ne tikai pārāk depresīvs, lai tam būtu lasītāji, bet arī pārāk garlaicīgs, tāpēc te parādās vēl dažādi sunīša piedzīvojumi, ir radīts arī (pilnīgi izdomāts) stāsts par to, kas par cilvēku bija viņa mirušais saimnieks, iekļauta virkne dažādu faktu no Edinburgas tūrisma ceļvežiem (tā es vismaz to iztēlojos), un līdz ar to grāmata ir tīri ok lasāma. Gluži par super aizraujošu lasāmvielu es to nenosauktu, un visvairāk mani laikam tā ieinteresēja ar to, ka varēju galvā vizualizēt tās vietas, par kurām viņa raksta - ne tikai Grejfrajeras kapsētu un tās apkārtni, bet arī, piemēram, Arthur's Seat un Castle Rock (viņa arī piemin pils teritorijā esošo dzīvnieku kapsētu, kuru mēs arī redzējām). Līdz ar to pieņemu, ka šajā reizē es biju mazliet vairāk piemērots grāmatas lasīšanai kā vidēji statistiskais 21.gadsimta lasītājs, jo mani vismaz tematika varēja aizraut, bet skaidrs ir tas, ka ierobežotas vietas grāmatu plauktā stāstam par Bobiju vietas neatradīsies.
2020-03-02
7
comments powered by Disqus