Elephant
Gasa van Santa "Zilonis" ir visai īpatnēja filma par tēmu "apšaudes amerikāņu skolās", kas neseko nevienai no divām populārākajām pieejām šim jautājumam. Standarta liberālais variants kā izskaidrot Kolumbainas vidusskolas slaktiņu (piem., Maikla Mūra "Bowling for Columbine") ir vainot Amerikas ieroču politiku, sociālo nevienlīdzību, skolas vadības neinteresētību apcelšanas skolā apkarošanā un padarīt slepkavas drīzāk par sistēmas upuriem (vainīga ir slimā sabiedrība, kas padara šos cilvēkus slimus). Konservatīvā pozīcija tikām ir novelt atbildību uz vardarbīgajām datorspēlēm, kino un mūziku (ja Džo nebūtu klausījies Merilinu Mensonu, viņš nebūtu Internetā iegādājies kaujas ieročus un devies uz skolas kafejnīcu). "Zilonis" īsti necenšas meklēt iemeslus un izskaidrot notiekošo, filma nav nedz moralizējoša, nedz audzinoša. Tā ataino dažādu skolēnu gaitas neilgi pirms asinspirts sākuma un pašu asinspirti. Nekādas detalizētas tēlu attīstības un psiholoģijas pamatskolai.
Domājams, viena no svarīgākajām lietām, skatoties šo filmu, ir iepriekš zināt, par ko tā ir. Šis būs tas gadījums, kad priekšzināšanas tev drīzāk nāks par labu, nevis par sliktu - jo visai lielu tās daļu pretējā gadījumā tev varētu būt sajūta, ka "Zilonim" nav vispār nekādas jēgas, tajā tiek vienkārši atveidoti kaut kādi skolēni, kuri lielākoties nedara neko interesantu un galvenokārt daudz staigā. Nav pārsteidzoši, ka van Santa iepriekšējā filma bija "Gerry", kurā vispār gandrīz nekas cits kā tikai staigāšana nenotika. Arī "Zilonī" režisora pieeja ir diezgan līdzīga - ļoti garas ainas, kas nesprēgā ar enerģiju, viens no tipiskākajiem paņēmieniem šajā filmā ir sekot varonim viņa ceļā cauri skolas ēkai kādu pāris minūšu garumā. Ik pēc brīža centrālais tēls nomainās, un vienu un to pašu ainu mēs redzam no dažādu skolēnu skatupunkta, taču nav tā, ka jaunie skatupunkti vairāk kaut ko atklātu par notikumiem, drīzāk tie ļauj skatītājam vairāk just līdzi notiekošajam, kad sākas apšaude - jo tie vairs nav anonīmi statisti, pret kuriem tiek pavērsti ieroči, bet gan jau iepazīti tēli.
Kaut kādā mērā man šķiet dīvaini, ka cīņā par Kannu Zelta palmas zaru "Zilonis" spēja apsteigt fon Trīra "Dogvilu" (kura savā ziņā ir mazliet līdzīga "Zilonim", bet pilnīgi noteikti - drosmīgāk uzfilmēta), jo šī tomēr ir no tām filmām, kuru kvalitāti tu vairāk novērtē ar saprātu, nekā spēj to izbaudīt pašā skatīšanās procesā. Cieņa pret režisora uzdrīkstēšanos pacelt tēmu, no kuras līdz tam Holivuda bija izvairījusies, nesekošana kino dogmām un palikšana uzticīgam savam rokrakstam - tas viss, protams, ir ļoti labi, un tu vari saprast, kāpēc šī filma ir tieši tāda, bet tas nebūt nenozīmē, ka tās skatīšanās procesā tev nenāks miegs.
Domājams, viena no svarīgākajām lietām, skatoties šo filmu, ir iepriekš zināt, par ko tā ir. Šis būs tas gadījums, kad priekšzināšanas tev drīzāk nāks par labu, nevis par sliktu - jo visai lielu tās daļu pretējā gadījumā tev varētu būt sajūta, ka "Zilonim" nav vispār nekādas jēgas, tajā tiek vienkārši atveidoti kaut kādi skolēni, kuri lielākoties nedara neko interesantu un galvenokārt daudz staigā. Nav pārsteidzoši, ka van Santa iepriekšējā filma bija "Gerry", kurā vispār gandrīz nekas cits kā tikai staigāšana nenotika. Arī "Zilonī" režisora pieeja ir diezgan līdzīga - ļoti garas ainas, kas nesprēgā ar enerģiju, viens no tipiskākajiem paņēmieniem šajā filmā ir sekot varonim viņa ceļā cauri skolas ēkai kādu pāris minūšu garumā. Ik pēc brīža centrālais tēls nomainās, un vienu un to pašu ainu mēs redzam no dažādu skolēnu skatupunkta, taču nav tā, ka jaunie skatupunkti vairāk kaut ko atklātu par notikumiem, drīzāk tie ļauj skatītājam vairāk just līdzi notiekošajam, kad sākas apšaude - jo tie vairs nav anonīmi statisti, pret kuriem tiek pavērsti ieroči, bet gan jau iepazīti tēli.
Kaut kādā mērā man šķiet dīvaini, ka cīņā par Kannu Zelta palmas zaru "Zilonis" spēja apsteigt fon Trīra "Dogvilu" (kura savā ziņā ir mazliet līdzīga "Zilonim", bet pilnīgi noteikti - drosmīgāk uzfilmēta), jo šī tomēr ir no tām filmām, kuru kvalitāti tu vairāk novērtē ar saprātu, nekā spēj to izbaudīt pašā skatīšanās procesā. Cieņa pret režisora uzdrīkstēšanos pacelt tēmu, no kuras līdz tam Holivuda bija izvairījusies, nesekošana kino dogmām un palikšana uzticīgam savam rokrakstam - tas viss, protams, ir ļoti labi, un tu vari saprast, kāpēc šī filma ir tieši tāda, bet tas nebūt nenozīmē, ka tās skatīšanās procesā tev nenāks miegs.
2016-11-13
comments powered by Disqus