Conarium
Nevaru saprast, kā tas sanāca, ka rakstot par jaunāko Sniedzes Prauliņas veikumu, es ne reizes neatsaucos uz Elizabeti Balčus. Kā nekā abām šīm māksliniecēm ir ļoti daudz kopīga: akadēmiski izglītotas mūziķes, līdzīga vecuma, abām pamatinstruments ir flauta, bet draudzējas arī ar sintezatoriem, dzied un sacer mūziku, darbojas daudzos muzikālos projektos, bet lielākoties - ārpus komerciālā piedāvājuma, spēlējušas kopā ar Gati Ziemu un Karalisko dekadenci, tāpat ar kori "Mūza". Neesmu gana kompetents, lai zinātu, vai (un cik daudz) viņas ir kopā arī spēlējušas, bet skaidrs ir viens - Elizabete un Sniedze spēlē vairāk vai mazāk vienai un tai pašai auditorijai un viņu muzikālie ceļi ir gana radniecīgi.
Vienā aspektā, protams, Elizabete Balčus ar Sniedzi Prauliņu nav salīdzināma - ekstravagancē. Savā ziņā varētu teikt, ka Elizabete Balčus ir nekomerciālās mūzikas Agnese Rakovska - ar ļoti īpatnēju skatuves (un, domājams, arī sabiedrisko) tēlu. Par laimi muzikālajā ziņā Elizabete tomēr ir tuvāka Sniedzei nekā Agnesei - mūzikā viņai ir gana izteiksmīgs tēls, pie kura viņa turās stingri, nevis maina drānas un ādu ik pēc piecām minūtēm. Kā jau to var sagaidīt, "Conarium" ir ieraksts ar visai pamatīgu konceptu - došanos zemapziņā (analoģija Sniedzes kosmosam), kur pati Elizabete iespēlējusi vairumu instrumentu vien pēc vajadzības pieaicinot kādu viesmākslinieku. Man nebija sanācis sekot Elizabetes darbībai dažus pēdējos gadus, bet būtu pārspīlēti teikt, ka "Conarium" man būtu kļuvis par sevišķu pārsteigumu - viņas pieeja mūzikas veidošanai nav sevišķi mainījusies vēl kopš "Dear Resident" laikiem - zem visām elektroniskajām spēlēm apakšā ir pietiekami skaidras un izteiksmīgas melodijas, lielākoties flautas vadītas, kam pa virsu nāk dažādi slāņi, kam mijiedarboties flautu. Jāatzīst, ka īpaši labi izklausās tās dažas dziesmas, kurās Elizabete dzied latviešu valodā, jo sevišķi bezmiega dziesma "Negribās iet gulēt", kurā Elizabete solās pasaukt Sapni (laikam jau drīzāk to, kas Yei.lv, nekā to, kurš kādreiz bija Sapnis.com).
Kas vispār ir itin interesanti attiecībā uz Elizabeti Balčus - patiesībā jau ar visu savu savdabīgo tēlu un specifiskajiem dziesmu aranžējumiem, tīri teorētiski viņas mūzika varētu būt daudz komerciālāka par Sniedzes Prauliņas veikumiem - man pat gribētos šo albumu saukt par popsīgu - ja tev nav aizspriedumu pret popmūziku, kur dziesmas nav par "meitene mīl puisi, puisis nemīl meiteni" tēmu un kuru dejojamu dara flauta. Bet jā - "Conarium" ir ļoti dejojams ieraksts. Ko tam varētu pārmest? Iespējams, drusku par daudz dziesmu - ieraksta otrajā pusē tas sāk drusku tā kā vilkt, un jā - turpinot tik ļoti raksturīgo konfrontāciju (domājams, pilnīgi nepamatoto) starp Elizabeti Balčus un Sniedzi Prauliņu, jāatzīst, ka vokālās dotības Sniedzei ir spēcīgākas. Toties "Conarium" gadījumā mani mazāk satrauc tas, par ko dzied Elizabete - viņas tekstu darināšanas spēja daudz mazāk liek saraukt uzacis, un atsevišķi skaņdarbi, tādi kā "The Moon Asked the Crow" (nez, kāpēc man tā liek domāt par salsu?) vai pacilājošā "They're Coming for Me" ļoti labi uzrunā. Kaut kāda skepse pirms šī albuma klausīšanās man bija, bet lielākoties tā tika kliedēta - varbūt pa galvu, pa kaklu nesteigošos uz tuvāko Elizabetes Balčus koncertu, bet kārtējo reizi jāatzīst, ka ja nokasa nost komerciālo un saturiski tukšo virsslāni, Latvijas mūzikā ir daudz klausīšanās cienīga un lielākie skeptiķi vietējās mūzikas jautājumos lielākoties jau ir tie, kas dziļāk par virsslāni netiek (līdzīgi kā varētu būt man pašam ar norisēm ārzemju mūzikā, kur sekoju principā tikai tām grupām, kuras zinu jau gadiem, ja ne gadu desmitiem). Tiesa, Elizabete Balčus manā gadījumā pašmāju mūzikā jau arī ir no tiem vārdiem, kas ir gana labi zināmi, līdz ar to šai brīdī secinājums vairāk vispārīgs, nekā konkrētā ieraksta raisīts.
Vienā aspektā, protams, Elizabete Balčus ar Sniedzi Prauliņu nav salīdzināma - ekstravagancē. Savā ziņā varētu teikt, ka Elizabete Balčus ir nekomerciālās mūzikas Agnese Rakovska - ar ļoti īpatnēju skatuves (un, domājams, arī sabiedrisko) tēlu. Par laimi muzikālajā ziņā Elizabete tomēr ir tuvāka Sniedzei nekā Agnesei - mūzikā viņai ir gana izteiksmīgs tēls, pie kura viņa turās stingri, nevis maina drānas un ādu ik pēc piecām minūtēm. Kā jau to var sagaidīt, "Conarium" ir ieraksts ar visai pamatīgu konceptu - došanos zemapziņā (analoģija Sniedzes kosmosam), kur pati Elizabete iespēlējusi vairumu instrumentu vien pēc vajadzības pieaicinot kādu viesmākslinieku. Man nebija sanācis sekot Elizabetes darbībai dažus pēdējos gadus, bet būtu pārspīlēti teikt, ka "Conarium" man būtu kļuvis par sevišķu pārsteigumu - viņas pieeja mūzikas veidošanai nav sevišķi mainījusies vēl kopš "Dear Resident" laikiem - zem visām elektroniskajām spēlēm apakšā ir pietiekami skaidras un izteiksmīgas melodijas, lielākoties flautas vadītas, kam pa virsu nāk dažādi slāņi, kam mijiedarboties flautu. Jāatzīst, ka īpaši labi izklausās tās dažas dziesmas, kurās Elizabete dzied latviešu valodā, jo sevišķi bezmiega dziesma "Negribās iet gulēt", kurā Elizabete solās pasaukt Sapni (laikam jau drīzāk to, kas Yei.lv, nekā to, kurš kādreiz bija Sapnis.com).
Kas vispār ir itin interesanti attiecībā uz Elizabeti Balčus - patiesībā jau ar visu savu savdabīgo tēlu un specifiskajiem dziesmu aranžējumiem, tīri teorētiski viņas mūzika varētu būt daudz komerciālāka par Sniedzes Prauliņas veikumiem - man pat gribētos šo albumu saukt par popsīgu - ja tev nav aizspriedumu pret popmūziku, kur dziesmas nav par "meitene mīl puisi, puisis nemīl meiteni" tēmu un kuru dejojamu dara flauta. Bet jā - "Conarium" ir ļoti dejojams ieraksts. Ko tam varētu pārmest? Iespējams, drusku par daudz dziesmu - ieraksta otrajā pusē tas sāk drusku tā kā vilkt, un jā - turpinot tik ļoti raksturīgo konfrontāciju (domājams, pilnīgi nepamatoto) starp Elizabeti Balčus un Sniedzi Prauliņu, jāatzīst, ka vokālās dotības Sniedzei ir spēcīgākas. Toties "Conarium" gadījumā mani mazāk satrauc tas, par ko dzied Elizabete - viņas tekstu darināšanas spēja daudz mazāk liek saraukt uzacis, un atsevišķi skaņdarbi, tādi kā "The Moon Asked the Crow" (nez, kāpēc man tā liek domāt par salsu?) vai pacilājošā "They're Coming for Me" ļoti labi uzrunā. Kaut kāda skepse pirms šī albuma klausīšanās man bija, bet lielākoties tā tika kliedēta - varbūt pa galvu, pa kaklu nesteigošos uz tuvāko Elizabetes Balčus koncertu, bet kārtējo reizi jāatzīst, ka ja nokasa nost komerciālo un saturiski tukšo virsslāni, Latvijas mūzikā ir daudz klausīšanās cienīga un lielākie skeptiķi vietējās mūzikas jautājumos lielākoties jau ir tie, kas dziļāk par virsslāni netiek (līdzīgi kā varētu būt man pašam ar norisēm ārzemju mūzikā, kur sekoju principā tikai tām grupām, kuras zinu jau gadiem, ja ne gadu desmitiem). Tiesa, Elizabete Balčus manā gadījumā pašmāju mūzikā jau arī ir no tiem vārdiem, kas ir gana labi zināmi, līdz ar to šai brīdī secinājums vairāk vispārīgs, nekā konkrētā ieraksta raisīts.
2017-04-28
comments powered by Disqus