Elle
Kad Marina pavēstīja, ka jāiet uz kādām Baltijas Pērles filmām, nedomājot piekritu. Es vispār labprāt piekrītu nedomājot - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret domāšanu, bet bieži spontānie lēmumi ir tie labākie. Mazliet gan dīvaina šķita izvēle iet skatīties kaut kādu franču filmu par izvarošanas tēmu, bet pieņēmu, ka Marina būs vairāk kā es painteresējusies un līdz ar to sevišķa iegrābšanās nesanāks. Un, kā jau to varēja gaidīt, spontānais lēmums patiešām bija labs.
Izabela Ipēre te atveido Mišelu - veiksmīgas datorspēļu kompānijas vadītāju, kurai ir izteikts dzelzs sievietes tēls - viņa nemēdz ļaut vaļu emocijām, ar stingru roku vada galvenokārt no vīriešiem sastāvošo darbinieku sastāvu, bez jebkādām ceremonijām apietas ar savu stipri padzīvojušo (un ar plastisko ķirurģiju un jauniem vīriešiem apsēsto) māti un vēl guļ ar savas labākās draudzenes vīru (vai arī tas ir draugs - tam nav īsti nozīmes). Taču tad Mišela kļūst par izvarošanas upuri, kad viņas mājā ielaužas vīrieti slēpotāja maskā. Tiesa, viņas tālākā rīcība galīgi nav tāda, kādu to varētu gaidīt - tā vietā lai vērstos pie policijas, Mišela sāk pati gatavoties iespējamajai atkārtotajai šī vīrieša satikšanai, jo viņai ir (it kā) pamats vairīties no policijas iesaistīšanas.
Tiktāl tu varētu padomāt, ka "Elle" jeb "Viņa" ir tāds tipisks trilleris, kur upuris mēģina kļūt par sava vajātāja vajātāju un sasniedz vai nesasniedz šo mērķi. Taču tas galīgi nav Paula Verhūvena mērķis - šī filma savā dinamikā īsti neatbilst trillerim, šo to aizņemoties no visdažādākajiem kino stiliem, un uz jautājumu "Kurš ir tas maniaks?" atbildi skatītāji saņem salīdzinoši ātri, taču visticamākais viņi nav īsti gatavi tam, kas sekos šīs atbildes iegūšanai. Zināmā mērā es varētu teikt, ka šī filma ir radniecīga nesen skatītajai "Nakts portjē", lai gan vismaz grafisku ainu šajā filmā ir noteikti mazāk. Vairāk laikam tā ir nevis trilleris, bet "character study", kur mums tiek piedāvāta vesela plejāde ļoti spilgtu un lielākoties stipri neadekvātu varoņu. Teicams tēls ir Mišelas dēls, kurš izliekas nemanām neko dīvainu, kad viņa blondajai draudzenei piedzimst izteikti tumšādains bērns (pats nosacītais tēvs, protams, arī ir balts).
Pārsteidzošā kārtā filma izrādījās daudz mazāk smaga nekā varēja padomāt no tās reklāmas rullīša un anotācijas. Nē, gluži komēdija tā arī nav, kas būtu stipri mistiska izvēle, ievērojot tās tematiku, taču Verhūvens nemēģina tik vienkārši ar tevi manipulēt, lai radītu baiļu vai spriedzes sajūtu, kopumā "Elle" ir diezgan sarežģīta filma, bet tā vienlaikus ir izklaidējoša un viegli skatāma. Noteikti varu tev to rekomendēt!
Izabela Ipēre te atveido Mišelu - veiksmīgas datorspēļu kompānijas vadītāju, kurai ir izteikts dzelzs sievietes tēls - viņa nemēdz ļaut vaļu emocijām, ar stingru roku vada galvenokārt no vīriešiem sastāvošo darbinieku sastāvu, bez jebkādām ceremonijām apietas ar savu stipri padzīvojušo (un ar plastisko ķirurģiju un jauniem vīriešiem apsēsto) māti un vēl guļ ar savas labākās draudzenes vīru (vai arī tas ir draugs - tam nav īsti nozīmes). Taču tad Mišela kļūst par izvarošanas upuri, kad viņas mājā ielaužas vīrieti slēpotāja maskā. Tiesa, viņas tālākā rīcība galīgi nav tāda, kādu to varētu gaidīt - tā vietā lai vērstos pie policijas, Mišela sāk pati gatavoties iespējamajai atkārtotajai šī vīrieša satikšanai, jo viņai ir (it kā) pamats vairīties no policijas iesaistīšanas.
Tiktāl tu varētu padomāt, ka "Elle" jeb "Viņa" ir tāds tipisks trilleris, kur upuris mēģina kļūt par sava vajātāja vajātāju un sasniedz vai nesasniedz šo mērķi. Taču tas galīgi nav Paula Verhūvena mērķis - šī filma savā dinamikā īsti neatbilst trillerim, šo to aizņemoties no visdažādākajiem kino stiliem, un uz jautājumu "Kurš ir tas maniaks?" atbildi skatītāji saņem salīdzinoši ātri, taču visticamākais viņi nav īsti gatavi tam, kas sekos šīs atbildes iegūšanai. Zināmā mērā es varētu teikt, ka šī filma ir radniecīga nesen skatītajai "Nakts portjē", lai gan vismaz grafisku ainu šajā filmā ir noteikti mazāk. Vairāk laikam tā ir nevis trilleris, bet "character study", kur mums tiek piedāvāta vesela plejāde ļoti spilgtu un lielākoties stipri neadekvātu varoņu. Teicams tēls ir Mišelas dēls, kurš izliekas nemanām neko dīvainu, kad viņa blondajai draudzenei piedzimst izteikti tumšādains bērns (pats nosacītais tēvs, protams, arī ir balts).
Pārsteidzošā kārtā filma izrādījās daudz mazāk smaga nekā varēja padomāt no tās reklāmas rullīša un anotācijas. Nē, gluži komēdija tā arī nav, kas būtu stipri mistiska izvēle, ievērojot tās tematiku, taču Verhūvens nemēģina tik vienkārši ar tevi manipulēt, lai radītu baiļu vai spriedzes sajūtu, kopumā "Elle" ir diezgan sarežģīta filma, bet tā vienlaikus ir izklaidējoša un viegli skatāma. Noteikti varu tev to rekomendēt!
2016-09-21
comments powered by Disqus