Ezeriņš
"Ezeriņš", kā var uzzināt internetos, ir viena no pēdējo dažu sezonu spilgtākajām un ejošākajām Nacionālā teātra izrādēm, Spēlmaņu nakts laureāte kā 2013./2014.gada sezonas labākā izrāde. Tāpat Spēlmaņu naktī pie balvas tika tās režisors Elmārs Seņkovs, komponists Edgars Mākens un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Līdz ar to uz "Ezeriņu" es gāju, gaidot mazliet vairāk nekā no, piemēram, viduvēji novērtētas izrādes Daugavpils teātrī. Bet pārnācu mājās es nevis ar mazu tortīti kā tas ebrejs žīds ebrejs vīrs anekdotē, bet gan - ar mulsumu un neizpratni.
Jāņa Ezeriņa noveles man ir gana labi zināmas - proti, savulaik esmu tās lasījis un man tās ir šķitušas tīkamas. Domājams, ka viņu savā personīgajā reitingā es stādītu augstāk kā otru ievērojamāko pašmāju novelistu - Blaumani, jo Ezeriņa tekstos mazāk jūtama pamācoša moralizēšana, kura man nezkādēļ īpaši garda nešķiet. Proti, par literāro materiālu izrādes pamatā man sevišķu šaubu nebija, kas kalpoja par vēl vienu faktoru, lai gaidītu no izrādes daudz. Risinājums, kā Ezeriņa pasaule parādījās uz skatuves, kopumā bija interesants - kā tas dēvēts no izrādes autoru puses "kapeņu stāstiņu" formātā, ar tēliem ar baltām sejām un tērpiem, kas itin labi iederētos zārkā. Jāatzīst, mani ne sevišķi nodarbina jautājums - kāpēc šādā izvēle un kāda tam ir apakšā doma. Risinājums ir tāds, kādu režisors atzinis par labu esam, un es, šķiet, neesmu gatavs to apstrīdēt. Turklāt, ja vērtē kopskatu - tērpus, tēlus, Mākena rakstīto mūziku, kas raisa asociācijas ar Kurtu Vailu, Bertoldu Brehtu un zināmā mērā - arī ar šo kungu mantojumam tuvo Tomu Veitsu. Tiktāl - viss labi. Žēl tikai, ka izrāde kā tāda man nepatika.
Izrādē izmantotas deviņas noveles, katrā parasti ne vairāk kā 2-3 personāži, kuri gan kopumā itin labi varētu ceļot no vienas uz otru - ne jau velti visi viņi ir miruši. Ievērojamākie Latvijas kritiķi visi kā viens slavē to, cik spoža te ir aktierspēle un kā nianses šo izrādi dara kā mākslas darbu. Vai nu man tai vakarā pārāk bieži gadījās mirkšķināt acis, ka palaidu garām izcilākos brīžus, vai aktieru ansamblim bija blāvs vakars vai arī es kaut ko gluži vienkārši nesaprotu. Kur citi redz šedevru, es šai vakarā redzēju vien to, ka noveļu dinamika brīžiem bija galīgi garām, ne miņas no pārsteiguma elementa un kulminācija tāda, ka pāris minūtes pēc nākamās noveles sākuma tu vairs neatceries iepriekšējās beigas. Un ne tāpēc, ka nākamā būtu tik ļoti aizraujoša, ka tu ne par ko citu vairs domāt nespēj. Īpaši katastrofāla šajā ziņā šķita novele par mērkaķi. Mazliet žēl arī "Šaha partijas" - domājams, man tuvākā no Ezeriņa daiļrades darbiem, kas izrādē gan kalpo par noslēgumu, bet lielā mērā - tādu pašu, kā visa izrāde. Cik nu es atceros no tā, kā pamatskolā tika raksturota noveles uzbūve, atslēgas elements tajā, manuprāt, ir "kāpinājums", nevis pat atrisinājums - bet tas, kā autors tevi arvien vairāk uzkurina līdz pienāk lielais Kaboom. Un ar to šajā izrādē man šķita itin pašvaki. Jā, pāris noveles bija atmiņā paliekošākas - primāri laikam jau "Blusa" un "Burbeka tēva noslēpums", bet kopumā man tā īsti šo izrādi neizdevās uztvert ne kā farsu, ne kā nopietnu pieeju Ezeriņa daiļradei. Un to neglābj arī tas, ka uz skatuves ir ļoti labi zināmi aktieri: Astrīda Kairiša, Jānis Skanis, Uldis Norenbergs, Ināra Slucka, Dita Lūriņa, Normunds Laizāns, Uldis Anže - pat tādam ar Nacionālo teātri pēdējos gadus 15 itin svešam cilvēkam kā man šie aktieri izsaka gana daudz, taču vieņu atainotais uz skatuves man ne tuvu nesagādāja tādas emocijas kā dienu iepriekš jaunuļi "Melnajā spermā".
Galvenais, kas mani šai reizē sāpina, ir tas - ka es nesaprotu, kas tas ir, ko es šajā izrādē nesaskatīju. Jā, man pagājušogad nepatika "1984" - bet es apzinājos, ka tā ir ļoti laba izrāde, tikai ar mani personīgi slikti saskanīga. "Ezeriņa" gadījumā tikām es vienkārši jūtos mazliet akls un stulbs, un tā nav īsti patīkama sajūta. Šī būtu tā reize, kad es patiesībā vairāk gribētu dzirdēt Tavu viedokli, kāpēc Tev šī izrāde patika. Iespējams, tu šādā veidā man palīdzēsi šo to saprast. Citādi pagaidām neko vairāk kā to, ka es esmu perfekti saskanīgs ar Nastavševa izrādē, bet itin pašvaki saskanīgs ar Seņkova darbiem, man secināt neizdodas.
Jāņa Ezeriņa noveles man ir gana labi zināmas - proti, savulaik esmu tās lasījis un man tās ir šķitušas tīkamas. Domājams, ka viņu savā personīgajā reitingā es stādītu augstāk kā otru ievērojamāko pašmāju novelistu - Blaumani, jo Ezeriņa tekstos mazāk jūtama pamācoša moralizēšana, kura man nezkādēļ īpaši garda nešķiet. Proti, par literāro materiālu izrādes pamatā man sevišķu šaubu nebija, kas kalpoja par vēl vienu faktoru, lai gaidītu no izrādes daudz. Risinājums, kā Ezeriņa pasaule parādījās uz skatuves, kopumā bija interesants - kā tas dēvēts no izrādes autoru puses "kapeņu stāstiņu" formātā, ar tēliem ar baltām sejām un tērpiem, kas itin labi iederētos zārkā. Jāatzīst, mani ne sevišķi nodarbina jautājums - kāpēc šādā izvēle un kāda tam ir apakšā doma. Risinājums ir tāds, kādu režisors atzinis par labu esam, un es, šķiet, neesmu gatavs to apstrīdēt. Turklāt, ja vērtē kopskatu - tērpus, tēlus, Mākena rakstīto mūziku, kas raisa asociācijas ar Kurtu Vailu, Bertoldu Brehtu un zināmā mērā - arī ar šo kungu mantojumam tuvo Tomu Veitsu. Tiktāl - viss labi. Žēl tikai, ka izrāde kā tāda man nepatika.
Izrādē izmantotas deviņas noveles, katrā parasti ne vairāk kā 2-3 personāži, kuri gan kopumā itin labi varētu ceļot no vienas uz otru - ne jau velti visi viņi ir miruši. Ievērojamākie Latvijas kritiķi visi kā viens slavē to, cik spoža te ir aktierspēle un kā nianses šo izrādi dara kā mākslas darbu. Vai nu man tai vakarā pārāk bieži gadījās mirkšķināt acis, ka palaidu garām izcilākos brīžus, vai aktieru ansamblim bija blāvs vakars vai arī es kaut ko gluži vienkārši nesaprotu. Kur citi redz šedevru, es šai vakarā redzēju vien to, ka noveļu dinamika brīžiem bija galīgi garām, ne miņas no pārsteiguma elementa un kulminācija tāda, ka pāris minūtes pēc nākamās noveles sākuma tu vairs neatceries iepriekšējās beigas. Un ne tāpēc, ka nākamā būtu tik ļoti aizraujoša, ka tu ne par ko citu vairs domāt nespēj. Īpaši katastrofāla šajā ziņā šķita novele par mērkaķi. Mazliet žēl arī "Šaha partijas" - domājams, man tuvākā no Ezeriņa daiļrades darbiem, kas izrādē gan kalpo par noslēgumu, bet lielā mērā - tādu pašu, kā visa izrāde. Cik nu es atceros no tā, kā pamatskolā tika raksturota noveles uzbūve, atslēgas elements tajā, manuprāt, ir "kāpinājums", nevis pat atrisinājums - bet tas, kā autors tevi arvien vairāk uzkurina līdz pienāk lielais Kaboom. Un ar to šajā izrādē man šķita itin pašvaki. Jā, pāris noveles bija atmiņā paliekošākas - primāri laikam jau "Blusa" un "Burbeka tēva noslēpums", bet kopumā man tā īsti šo izrādi neizdevās uztvert ne kā farsu, ne kā nopietnu pieeju Ezeriņa daiļradei. Un to neglābj arī tas, ka uz skatuves ir ļoti labi zināmi aktieri: Astrīda Kairiša, Jānis Skanis, Uldis Norenbergs, Ināra Slucka, Dita Lūriņa, Normunds Laizāns, Uldis Anže - pat tādam ar Nacionālo teātri pēdējos gadus 15 itin svešam cilvēkam kā man šie aktieri izsaka gana daudz, taču vieņu atainotais uz skatuves man ne tuvu nesagādāja tādas emocijas kā dienu iepriekš jaunuļi "Melnajā spermā".
Galvenais, kas mani šai reizē sāpina, ir tas - ka es nesaprotu, kas tas ir, ko es šajā izrādē nesaskatīju. Jā, man pagājušogad nepatika "1984" - bet es apzinājos, ka tā ir ļoti laba izrāde, tikai ar mani personīgi slikti saskanīga. "Ezeriņa" gadījumā tikām es vienkārši jūtos mazliet akls un stulbs, un tā nav īsti patīkama sajūta. Šī būtu tā reize, kad es patiesībā vairāk gribētu dzirdēt Tavu viedokli, kāpēc Tev šī izrāde patika. Iespējams, tu šādā veidā man palīdzēsi šo to saprast. Citādi pagaidām neko vairāk kā to, ka es esmu perfekti saskanīgs ar Nastavševa izrādē, bet itin pašvaki saskanīgs ar Seņkova darbiem, man secināt neizdodas.
2016-03-01
comments powered by Disqus