Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu ar atkāpi, kurai nav sevišķas saistības ar izrādes saturu. Kļūdas pēc (tā kā uz biļetēm šādas informācijas nebija) mēs gandrīz aizgājām uz "Mēdeju", nevis "Graņonku" (tiesa, ir iegādātas biļetes arī uz "Mēdeju", bet tās laiks pienāks novembra beigās), un stāvot pie zāles durvīm, konstatējām, ka ļoti liela daļa teātra apmeklētāju savā starpā sarunājās latviešu valodā. "Ok," padomājām mēs, "tas droši vien ir Gunas Zariņas un Nastavševa dēļ." Taču vēlāk izrādījās, ka arī "Graņonkas" skatītāju vidū biežāk dzirdēja sarunas latviešu un nevis krievu valodā. Protams, var jau arī šeit izmantot atrunu, ka Elmārs Seņkovs tak iestudē arī Nacionālajā un Valmierā, turklāt vēl Jekaterina Frolova daudziem latviešiem ir zināma kā seriāla "UgunsGrēks" varone, bet realitāte ir tāda, ka Rīgas krievu teātrī skatītāju vidū ir daudz latviešu un noteikti - vairāk nekā krievu Rīgas latviešu teātros. Laikam reālākā teorija ir tāda, ka vietējie krievvalodīgie teātramīļi (neskaitot tos, kuriem ir pieņemams, piemēram, JRT) vairāk iet uz Krievijas teātru viesizrādēm un mazāk - uz vietējo darboņu izrādēm, jo tiešām negribētos domāt, ka Rīgas krieviem kultūras programmu galvenokārt nodrošina "Динамо" hokeja komandas spēles. Ok, šis būtu pateikts, pievērsīšos izrādei.

"Graņonka" savā ziņā ir radniecīga Hermaņa "Latviešu mīlestībai", taču Seņkovs te pievēršas mazāk mīlestībai starp vīrieti un sievieti, bet vairāk - mīlestībai starp cilvēku (biežāk - vīrieti) un šņabi. Jā, pat no alkohola spektra izvēle te nav plaša - izrādes varoņi nebauda ne šampanieti, ne stiprinātos vīnus, ne kokteiļus ar eksotiskiem nosaukumiem, bet tikai un vienīgi "tīru mantu". Izrāde sastāv no veselas virknes īsu stāstiņu, kurus visus vieno šņabja tēma un tā loma cilvēku savstarpējās attiecībās. Lieki teikt, ka neko jautra šī izrāde nav, lai arī tajā ir itin daudz komisku epizožu, bet visspilgtākā no visām un tā, kas vislabāk iespiežas atmiņā, ir par piedzērušās vīrieša pārnākšanu mājās pie sievas un meitiņas. Sieva (Frolova) ir stingri izlēmusi, ka viss - šādai dzīvei ir jādara gals, tā tas vairāk nevar turpināties, viņš stāv pie aizslēgtām dzīvokļa durvīm, dauzās pie tām, modinot kaimiņus, bet viņa tur cietoksni. Lai beigu beigās tomēr padotos ar tekstu "bet lai tā būtu pēdējā reize!", un ikviens skatītājs saprot, tāpat kā viņa pati to saprot, ka nē - tā nebūs pēdējā reize, tā tas ir bijis vienmēr un tā tas būs vienmēr. Šķiet, tik traģisks neviens cits stāsts šajā izrādē nebija - lai arī visi pārējie, domājams, ir nākuši "no dzīves", bet tā skaudrā bezcerīguma apziņa, kas caurstrāvo šo epizodi, būs tā, kas manī paliks pēc "Graņonkas". Protams, vērts piebilst, ka man ir paveicies - tās nav atmiņas par manu bērnību, un ir pamats cerībām, ka tas nav ieskats arī manā nākotnē, bet kā cilvēks Austrumeiropā tu caur kauliem jūti šī stāsta patiesumu.

Tēli izrādes gaitā mainās, aktieri minūtes laikā no viena veidola pārtop citā (pārejas visbiežāk iezīmē Aleksandrs Maļikova spēlētas dziesmas uz ģitāras), no galdu (uz kuriem pa vidu pretī novietotiem diviem skatītāju sektoriem risinās izrādes darbība) atvilktnēm tiek izvilktas parūkas, aksesuāri un, protams, jaunas šņabja pudeles. Jāatzīst, ka izrādes sākums man sevišķi nepatika - pirmā epizode ar palīdzēšanu matemātikā un tēta atvestā šņabja iemēģināšanu kaut kā šķita diezgan muļķīga, un Frolova un Vadims Grosmans tā īsti mani nepārliecināja kā pamatskolnieki, bet tālāk izrādes kvalitāte noteikti iet uz augšu. Aktierspēles ziņā bez variantiem galvenā zvaigzne te ir Frolova - līdzās alkoholiķa sievai viņas veiksmīgākie tēli te ir panākumiem bagāta aktrise - alkoholiķe un gados vecāka kundze - zupas un kotlešu dēlām iebarošanas mašīna. Otra izrādē redzamā aktrise Dana Čerņecova lielākoties šeit atveido to pašu tēlu, kāds viņai bija arī "Vasarniekos" - pastulbu un diezgan kaitinošu blondīni, vienīgi vienā no pēdējām epizodēm viņa pārtop par stipru un diezgan vardarbīgu sievieti, kura ir apņēmusies kaut ko izdarīt ar savu vīru - dzērāju.

Tā īsti man laikam nebūtu par ko šai izrādei piesieties - šī varētu būt viena no man līdz šim vislabāk patikušajām Seņkova izrādēm, turklāt izrādes saturiskais materiāls ir paša Seņkova un Jāņa Baloža radīts - oriģināldramaturģijas iestudējumi vienmēr ir interesanti pēc definīcijas. Katrā ziņā man šobrīd ir ticība, ka tā kā visai drīz mana darba vieta būs itin netālu no KDT, šādas tādas interesantas izrādes Krievu teātra repertuārā izdosies atrast.