Kazhes pierakstu burtnīca

Nāves dejas apmeklējums man bija iekļauts 2016.gada teātra plānos, taču līdz šim mani un "Nāves dejas" plāni nekādi nepārklājās. Protams, uz Valmieru var aizbraukt arī darba dienas vakarā, bet kaut kā mums nesaskanēja. Un tad ieraudzīju, ka VDT ar viesizrādēm ir Rīgā. Biļetes gan vairs nebija pieejamas, tālab atkal jau samierinājos, ka šoreiz nē, un tad piektdienas pēcpusdienā teātris Twitterī paziņoja, ka ir parādījušās papildu vietas. Jautājums Marinai par viņas domām, vai rītdien varam aiziet uz teātri, un divas minūtes vēlāk biļetes jau kabatā (epastā).

Zviedru autoru Augustu Strindbergu pazīstu pirms daudziem gadiem lasītās "Sarkanās istabas" pēc, un kaut kāda nojauta par to, par ko varētu būt šī izrāde, man noteikti bija, lai gan - ne izcili precīza. Satura ziņā "Nāves deja" ir vairāk vai mazāk melodramatisks stāsts par ne pašu laimīgāko laulību pasaulē. Kas attiecas uz teātrī redzēto, laikam varētu teikt, ka šis ir kaut kas pa vidu starp "Rudens sonāti" un "Asins kāzām". Attiecības starp varoņiem, pagātnes un tagadnes aizvainojumi un siltu jūtu trūkums te ir izteikti skandināvisks, un laikam jau nav grūti iztēloties, ka Ingmars Bergmans bija daudz ietekmējies no sava tautieša Strindberga (nāves tēmā jau Bergmans bija itin spēcīgs). Tikām iestudējuma ziņā nav šaubu, ka Elmāra Seņkova vīzija par "Nāves deju" ietekmēja viņa konkurenta uz mūsdienu Latvijas aktuālākā jaunās paaudzes režisora Vladislava Nastavševa "Asins kāzas". Un līdzību te ir vairāk nekā tikai skatītāju krēslus par skatuvi izmantojošie aktieri. Tiesa, Seņkovs šajā izrāde daudz vairāk kā Nastavševs turās pie zemes, kopumā diezgan turoties pie reālisma, vien dekorāciju ziņā sekojot minimālismam, kamēr varoņu emocijās atturīgums nav novērojams.

Edgars un Alīse ir precējušies jau teju 25 gadus, bet nevienu dienu viņi nav par šo laulību bijuši sajūsmā, vai vismaz neko tādu paši neatcerās. Edgars ir profesionāls karavīrs, kurš tā arī nav spējis uzkalpoties augstāk par kapteiņa godu, un jau daudzus gadus viņš un Alīse dzīvo uz kādas salas, kuras visus iedzīvotājus Edgars nemitīgi dēvē par salašņām (un patiesībā arī Alīse nekādu mīlestību pret līdzcilvēkiem nejūt, jo arī viņai maigums ir svešs). Edgars ir nejauks, arī Alīse nav zelta gabaliņš, taču laikam lielākā problēma viņiem ir garlaicība, bet to var palīdzēt kliedēt uz salu atbraukušais Alīses brālēns Kurts, kuru abi salenieki vaino tajā, ka viņš viņus ir savedis kopā, lai arī Kurts to kategoriski noliedz.

Līdzīgi kā "Rudens sonātē" pamazām atklājas šādi tādi varoņu noslēpumi, taču jāatzīst, ka simpātiskāki viņi no tā noteikti nekļūst, jo īpaši jau Edgars, kurš gan ir iesaistīts dejā ar nāvi, bet var saprast Alīses vārdus, ka viņa Edgara nāves dienā dejos. Un Kurts nonāk tam visam pa vidu, gribēdams tikai labu, bet reāli gandrīz apdedzinoties pa nopietno. Redzot Aigaru Apini spēlējam Edgaru - izcili pretīgu pusmūža vīru, pat grūti noticēt, ka pirms tikai pieciem gadiem viņš bija gandrīz tīnis Kolkā Cool Bogas tēlā, mēģinādams no Artusa Kaimiņa (kurš gan šo gadu laikā ir daudz vairāk mainījies) atdabūt latu. Tikām Ivo Martinsons gan šeit ir stipri līdzīgs tam, kādu viņu redzējām iepriekšējo reizi - Meistara un Ješua lomās "Meistarā un Margaritā" - nosvērts, pieklājīgs un ne gluži no šīs pasaules. Ieva Puķe gan te nav gluži vellata Gella, bet sarežģīta sieviete gan.

Galīgi nav tā, ka es varētu identificēties ar kādu no tēliem un saskatīt izrādē kādas paralēles ar ikdienu, un arī kopumā es teiktu, ka pārmērīgi dziļi šai reizē Elmārs Seņkovs nerok, bet par vilšanos šo izrādi arī nenosaukšu. Lai gan drusku ir šoreiz sajūta, ka it kā jau viss bija labi, bet biju cerējis uz kaut ko lielāku un dziļāku. Šī nebūs Seņkova spožākā izrāde. Beigās tu secini, ka izrādē bija daudz sulīgu frāžu, bet tā īsti nekļuva skaidrs, ar kādu mērķi tās sulojās.