Kazhes pierakstu burtnīca

Lielākais prieks, skatoties Elmāra Seņkova izrādi "Par tēviem", man bija par to, ka šīs izrādes stāsti mani personīgi neuzrunāja. Lielākoties tu ļoti novērtē, ja teātrī tu spēj identificēties ar uz skatuves notiekošo un teikt: "Jā, tas ir arī par mani", bet izrādē, kas vēsta par bariņu dzīves salauztu vīriešu, kuri visas problēmas lielākoties risina ar alkohola palīdzību, pārmaiņus gan mēģinot tikt no alkoholisma vaļā, piemēram, dzerot urīnu. Tas galīgi nav stāsts par manu bērnību un, gribētos cerēt, ka arī ne par manu bērnu bērnību. Līdz ar to šajā reizē, atsaucoties uz izrādes tituldziesmu iz Gaujarta repertuāra, neesmu pieskaitāms ne pie "tik daudz dēlu", ne "tik maz tēvu". Protams, tas nozīmē, ka man nebija iespējas izrādes laikā ik pa brīdim padomāt: "Ui, cik šis ir trāpīgi!" bet šādu trūkumu it nemaz nenožēloju.

Kas attiecas uz Gaujartu, izrādes apmeklējumam pamudināja tieši tas, ka tai dziesmas rakstījis Edgars Mākens un viņa dziesma "Par tēviem" vispār esot tā, kas ietekmējusi tās rašanos. Tas nav nekāds noslēpums, ka esmu Mākena daiļrades cienītājs (un ne viens es tāds mūsu draugu lokā), tālab vienreiz pa ilgākiem laikiem atkal gājiens uz teātri notika lielākā kompānijā. Lasītās atsauksmes gan nebija izcili motivējošas - šķiet, ka neviens neapgalvo, ka šī būtu viena no izcilākajām Elmāra Seņkova izrādēm, bet biļetes bija nopirktas un reizēm ir labi ierasties teātrī, pārmērīgi nesaceroties uz šedevru.

Tēvu atveidošanā Seņkovs iesaistījis septiņus aktierus, no kuriem divi primāri ir režisori un līdz šim uz skatuves sevišķi novēroti nav - Valters Sīlis un Reinis Suhanovs. Visi tēli ir ūsaini, briļļaini vīrieši rūtainos kreklos un zilās džinsu biksēs, ar frizūrām, kas nākušas no astoņdesmito-deviņdesmito robežas (vienīgi pārsteidz, ka neviena no viņiem nav klasisks malets - varbūt vajadzēja arī Mihailu Zemļinski pieaicināt?). Citi no viņiem ir simpātiski savā nožēlojamībā (Egils Melbārdis), citi mazāk (Ivars Kļavinskis), kāds ir lielāks pakaļa (Igors Šelegovskis), kāds - lielāks dīvainis (Valters Sīlis), bet tāds īsti normāls funkcionāls cilvēks nav neviens no šīs kompānijas. Izrādes pirmā daļa sastāv no savstarpēji ne pārāk saistītām epizodēm diezgan slapstick garā, kur nav sevišķi daudz mijiedarbības arī starp aktieriem, katram lielākoties izspēlējot solo skečus (ja tos tā var saukt), kamēr otrajā cēlienā izrāde kļūst izteikti muzikāla, aktieriem spēlējot instrumentus (ieskaitot pūšanu pudelē) un dziedot ļoti izteikti "mākeniskas" dziesmas. Komplektā ar to nāk dalīšanās ar dažādām "tēvu gudrībām".

Ja salīdzina abus izrādes cēlienus, es noteikti teiktu, ka otrais man patika labāk, bet īsti par sajūsmu ne vienā, ne otrā daļā runāt nevarētu. Es varu saprast, kāpēc šāda izrāde ir tapusi, es saprotu, ka Seņkovs nevēlas vienkārši ņirgāties par cilvēkiem, kam dzīve nav izdevusies, bet... es tāpat būtu labprātāk izvēlējies apmeklēt divu cēlienu Gaujarta koncertu nekā šo teātri. Tā jau nebija slikti, bet kaut kāda dziļuma tajā visā padarīšanā drusku pietrūka. Protams, varbūt pateicoties tam, ka šis nav stāsts par mani. Pašam režisoram domājams šī izrāde primāri kalpoja kā atslodze pēc visos veidos vērienīgajiem "Pūt vējiņiem".