Pūt, vējiņi!

Otro reizi pēc kārtas Nacionālā teātra apmeklējums sanāca spontāns. Un iemesls atkal tas pats, kas reizē, kad beigās nonācām "Cīrulīšos" - nenotika ieplānotais "Dieviņa pillā" apmeklējums JRT, bet Esterei uz vakaru jau bija sarunāta aukle. Tiesa, šoreiz pie vainas nebija aktrises slimība, bet nepareizs ieraksts manā kalendārā - kaut kā no 6. decembra biju izrādi pārcēlis uz 6. aprīli, lai gan īstais datums būs 11. aprīlis. Gadās. Un atkal drudžaini tika meklēts - kāds būtu kvalitatīvākais veids vakara pavadīšanai brīvu cilvēku veidā. Dabūt biļetes uz pieprasītām izrādēm dienu pirms reālā datuma nav tas vieglākais uzdevums, līdz ar to mēs jau bijām samierinājušies, ka nāksies vien iet uz kino, kad pēkšņi vēlā vakara stundā vēlreiz ieskatījos Nacionālā teātra lapā un - urrā! - parādījušās divas biļetes uz "Pūt, vējiņiem"! Protams, vietas pretējos balkonos, tā ka par kopīgu teātra apmeklējumu šo īsti nenosauksi, bet jāņem vien bija.

Reāli ierodoties teātrī, atklājās, ka mūsu vietām bija savi plusi un savi mīnusi. Kā izrādījās, abas šīs vietas atradās tā saucamajā "valdības ložā", kurā tu esi ļoti labi apskatāms citiem izrādes apmeklētājiem, bet pašam tev redzamība skatuves virzienā galīgi nav optimāla (līdz ar to nav pārsteidzoši, ka biļetes šajā it kā tik ļoti prestižajā vietā ir gana lētas un vispār - tiek piedāvātas "parastajai tautai"). Tā - vienu reizi jau nav slikti noskatīties izrādi no valdības ložas un iedomāties, ka varbūt citā datumā tev te blakus sēdētu Ramona Petraviča, Atis Slakteris, Jānis Dūklavs vai kāds cits ne vairāk cienījams valstsvīrs. Tomēr, ja tu primāri dodies skatīties izrādi, nevis izrādīt savu jauno frizūru un/vai draudzeni, tad es tev ieteiktu tomēr sēdēt kaut kur citur. Taču, ja uz izrādi ir pieejamas tikai šādas vietas, reizēm tāpat vien ir jāiet.

Man ir gandrīz vai kauns manu literatūras skolotāju priekšā, bet Raiņa lugu es lasījis neesmu, pat filmu neesmu noskatījies. Līdz ar to visas manas zināšanas par "Pūt, vējiņiem" aprobežojas ar lugas fragmentiem, ko iestudējām vidusskolā (Baibu un Uldi toreiz atveidoja tolaik vēl par Madara Cosmetics īpašniekiem nekļuvušie Lotte un Uldis). Dīvainā kārtā šovakar izrādes laikā itin daudz atausa atmiņā tas, kā šie paši vārdi skanēja uz Āgenskalna ģimnāzijas aktu zāles skatuves (kā jau misters kokainums, es arī tajā reizē neko vairāk kā Teicēju pacelt nevarēju - atmiņa man vienmēr bijusi diezgan laba, bet aktierspēles talanta - mazāk kā vidēji statistiskam Virslīgas futbolistam). Ko ar to visu gribēju teikt? Ka man Elmāra Seņkova iestudējuma skatīšanās notika baltas lapas veidā - neko konkrētu negaidīju, tik vien kā bija dzirdēts daudz slavinošu atsauksmju.

Veids, kādā Seņkovs izvēlējies iestudēt Raini, ir ļoti saistošs. Šī ir tā reize, kur lugas saturu būtu muļķīgi pārnest uz mūsdienām, jo visa situācija ar preciniekiem, mātes meitām, bārenēm, "krišanu negodā" un tā tālāk 21. gadsimtā īsti nestrādā (vismaz ne Latvijā, bet iestudējums ar darbību pārnestu uz Indiju būtu pavisam dīvains). Un tomēr moderno elementu izrādē netrūkst, turklāt dīvainā kārtā lielā mērā tos tajā ienes koris, kurš turklāt vēl arī nedzied. Viss sāk kļūt arvien mīklaināk, vai ne? Savā ziņā var teikt, ka šis "Pūt, vējiņi" iestudējums risinās uz Dziesmu svētku estrādes skatuves Mežaparkā un tā varoņi ir atsevišķi Dziesmu svētku dalībnieki. Bet tā gluži tas nav. Koris ir fons, kas izceļ solistus. Un tas arī pilda izrādes dekorāciju funkcijas. Savā ziņā - arī specefektu.

Visi varoņi uz skatuves (ieskaitot koristus - divu deju kolektīvu dalībniekus, skaitā pāri simtam) ir ģērbti estētiski patīkamos tautastērpos - tiktāl viss klasiski. Mazāk klasiski ir tādi epizodiski parādošies elementi kā saulesbrilles, lietusmēteļi, veips un bamslis. Pēdējais gan parādās ne gluži epizodiski, bet uz skatuves dzīvo itin ilgstoši. Teksts - viens vienīgs Rainis (tā man vismaz šķiet). Bet tas, kā likti uzsvari - viens vienīgs Seņkovs. Robežas starp to, kurš tēls ir pozitīvs un kurš negatīvs, ir nojauktas, liekot saprast abu (vai pat - visu) pušu argumentus un motivāciju. Par to vien - liela pateicība režisoram, kurš mēģina saprast, nevis vērtēt. Par spīti manai izcili draņķīgajai sēdvietai (kreisā skatuves puse gandrīz nebija redzama), ļoti labi varēju novērtēt to, cik spēcīgs šis darbs ir vizuāli. Un jāsaka - arī aktieriski (ne Jēkabs Reinis, ne Laura Siliņa nav tie zināmākie aktieri, bet viņi ar savām lomām tiek galā lieliski). Lai arī tas nekādi nav reālisms, bet aktieriem tu notici un saproti drāmu, kura nav tava drāma, bet tomēr ir uztverama kā patiesa. Krāšņs, pietiekami sarežģīts un dažādi interpretējams uzvedums. Noteikti - skatīšanās vērts. Optimāli - pirmā balkona pirmajā rindā, centrā. Bet, kā teica nelaiķis docents Detlovs, izcilu mūziku tu novērtēsi arī no čerkstoša radio, un nekāda skaņu sistēma neizglābs sūdu. Proti, ja tev ir izvēle - neredzēt šo izrādi nemaz vai skatīties no neoptimālas vietas, labāk izvēlies otro variantu. Katrā ziņā šī tāpat būs labāka nekā tā izvēle, ko Rainis piedāvāja Baibai.

P.S. Arvien vairāk man nākas atzīt - Elmārs Seņkovs ir spožs režisors, viens no šobrīd jaudīgākajiem Latvijā.
2019-04-06
9.0
comments powered by Disqus