Sarkangalvīte un vilks
Pagaidām vēl neesam sasnieguši to laiku, kad uz bērnu izrādēm teātros būs jāiet piespiedu kārtā. Patiesībā, šobrīd neesam sasnieguši to laiku, kad uz teātri vispār var iet, tāpēc arī "Sarkangalvīte un vilks" vispār bija skatāma Internetā. Taču šo bērniem domāto izrādi tomēr izlēmām skatīties (pareizāk - es ierosināju), jo tajā piedalījās Zvirbuļu orķestris, aiz kura maskām bija mūziķi, kurus varētu saukt par "Mantu" ar Maiju Ušču kā basisti vai "Gaujartu" ar Raiti Viļumovu pie bungām. Patiesībā - varbūt to arī varētu saukt par "Hospitāļu ielu" ar Raiti Viļumovu pie bungām, bet tas jau būtu pavisam tālu tēmēts. Un muzikāli vispār nav šaubu par to, vai tā bija "Manta" vai "Gaujarts", jo visu dziesmu autors ir Edgars Mākens un arī skanējums tām ir izteikti gaujartisks.
Izrādes anotācijā ir teikts, ka tā ir paredzēta visu vecumu bērniem, bet nākas atzīt, ka man kā trīsdesmit sešus gadus vecam bērnam īpaši labi piemērota tā nebija. Nē, nenoliedzami izrādē bija vairākas lietas, kas arī mani uzrunāja. Pirmkārt, risinājums ar dzīvnieku tērpiem - pūkains ķermenis komplektā ar telpisku maskas kontūru, elegants risinājums. Otrkārt, dekorācijas un to vertikālā pārbīde bija ļoti glīti īstenotas. Treškārt, jau piesauktās dziesmas (protams, man labāk ietu pie sirds, ja tās dziedātu paši "zvirbuļi", bet arī šādi bija labi). Un koncepts par Meža parlamentu, kas pielabināšanās nolūkā piedāvā Vilkam kā upuri Sarkangalvīti, lai neteiktu apēsts pats parlaments. Ok. vēl varu atzīt, ka Gundars Grasbergs kā Vilks man patika.
Viens, ko es nevarēju sagremot (sliktāk kā vilks vecmāmiņu un Sarkangalvīti), tā ir aktierspēle, kura man kā ne tik jaunam bērnam šķita izteikti kaitinoša. Es saprotu, ka mērķauditorija izrādei ir/bija bērni un, iespējams, ka viņiem tieši šādi vajag spēlēt, bet tā sajūta, ka esi nejauši iemaldījies Leļļu teātra izrādē pašiem mazākajiem, tikai neesi paņēmis līdzi bērnu, mani nesilda. Jā, Reinis un Krista Dzudzilo bija lieliski pastrādājuši. Jā, Elmārs Seņkovs jau tolai bija ļoti spējīgs režisors, bet - nē, pieaugušajam pilnīgi pietiktu ar tās skaņu celiņu, ja vien tas būtu ticis izdots audio formā (dziesmas Mākena un/vai Gaujarta koncertos gan, protams, ir dzirdētas).
Izrādes anotācijā ir teikts, ka tā ir paredzēta visu vecumu bērniem, bet nākas atzīt, ka man kā trīsdesmit sešus gadus vecam bērnam īpaši labi piemērota tā nebija. Nē, nenoliedzami izrādē bija vairākas lietas, kas arī mani uzrunāja. Pirmkārt, risinājums ar dzīvnieku tērpiem - pūkains ķermenis komplektā ar telpisku maskas kontūru, elegants risinājums. Otrkārt, dekorācijas un to vertikālā pārbīde bija ļoti glīti īstenotas. Treškārt, jau piesauktās dziesmas (protams, man labāk ietu pie sirds, ja tās dziedātu paši "zvirbuļi", bet arī šādi bija labi). Un koncepts par Meža parlamentu, kas pielabināšanās nolūkā piedāvā Vilkam kā upuri Sarkangalvīti, lai neteiktu apēsts pats parlaments. Ok. vēl varu atzīt, ka Gundars Grasbergs kā Vilks man patika.
Viens, ko es nevarēju sagremot (sliktāk kā vilks vecmāmiņu un Sarkangalvīti), tā ir aktierspēle, kura man kā ne tik jaunam bērnam šķita izteikti kaitinoša. Es saprotu, ka mērķauditorija izrādei ir/bija bērni un, iespējams, ka viņiem tieši šādi vajag spēlēt, bet tā sajūta, ka esi nejauši iemaldījies Leļļu teātra izrādē pašiem mazākajiem, tikai neesi paņēmis līdzi bērnu, mani nesilda. Jā, Reinis un Krista Dzudzilo bija lieliski pastrādājuši. Jā, Elmārs Seņkovs jau tolai bija ļoti spējīgs režisors, bet - nē, pieaugušajam pilnīgi pietiktu ar tās skaņu celiņu, ja vien tas būtu ticis izdots audio formā (dziesmas Mākena un/vai Gaujarta koncertos gan, protams, ir dzirdētas).
2020-05-10
comments powered by Disqus