Vasarnieki
Pēdējo reizi Krievu Drāmas teātrī biju noteikti vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tajos laikos, kad teātris patiešām šādi saucās, kamēr kopš 2006.gada tā oficiālais nosaukums ir "A.Čehova Rīgas Krievu teātris". Tā kā šogad ir paredzēts apmeklēt visdažādākos Rīgas teātrus, tad kālab gan lai nesāktu gadu ar kaut ko man mazāk pazīstamu? Un kāds gan ir labāks veids teātra apmeklējumam par "klases ekskursiju"? Proti, uz teātri devāmies 9 cilvēku grupiņā.
Ar Maksima Gorkija daiļradi it nemaz neesmu pazīstams, līdz ar to par "Vasarniekos" gaidāmo nojautu visai maz, varbūt vienīgi to, ka izrādes varoņi varētu būt dīkdieņi, jo Gorkijs tomēr bija visai izteikts par sociālām tēmām rakstošs literāts (tā vismaz man šķiet) un diez vai viņš lugā apdziedātu vasaras dzīves pie dabas skaistumu un augstāko aprindu dzīves vērtību.
Pirmais, ar ko pārsteidza izrāde, bija aktieru ansambļa apjoms - ja nekļūdos, kopā viņu tur bija veseli 15, un jau pašā sākumā ar visiem tipāžiem mēs tikām iepazīstināti kā modes skatē. Lieki teikt, ka tikai tuvāk izrādes beigām vismaz pa pusei biju iegaumējis, kā katru varoni sauc, bet iesākumā pietika sarežģījumu, lai iegaumētu, kas ar ko ir precējies, kam ar ko kāda radniecības saite un kas ar ko varētu gulēt. Tiesa, personāži ir gana kolorīti un daudzveidīgi, lai gluži sajaukt vienu ar otru nevarētu, jo var teikt, ka šī izrāde ir tipāžu parāde, kamēr ar sižetu tur tā ir, kā ir. Bariņš cilvēku sabraucis uz "dāču", lai tur bezsaturīgi pavadītu laiku, varbūt iesaistītos kādā vasaras romānā un tad atgrieztos pie ne mazāk garlaicīgas dzīves pilsētā. Kaut kā tā varētu šo raksturot.
Manā gadījumā gan izrādes izvēli noteica mazāk Gorkijs, bet vairāk konkrētais iestudējums, kas bija saņēmis vairākas nominācijas aktuālās sezonas Spēlmaņu naktī, turklāt vēl mūzikas autors izrādei ir Edgars Mākens, kura daiļrades nenoliedzams cienītājs es esmu. Lūk, viena no izrādē dzirdamajām dziesmām:
Skaidru attieksmi par šo izrādi formulēt gan ir pagrūti - risinājums ir uzrunājošs (ieskaitot to, ka "Vasarnieki" ļoti labi darbojas arī pārnesti uz 21.gadsimta reālijām ar personāžiem, kas regulāri blenž savos viedtālruņos), personāži ir spilgti un atmiņā paliekoši, teicami nospēlēti (izrādes centrālais personāžs ir Varvara Mihailovna, kuru atveido Veronika Plotņikova, bet gana kolorīti ir teju viņi visi), bet kaut kāda satura tajā visā mazliet tomēr pietrūkst, citādi mani vismaz ik pa brīdim apciemoja sajūta, ka skatos variāciju par to Bunjuela filmu, kur ballītes apmeklētāji kādā brīdī secina, ka viņi fiziski nav spējīgi no tās vairs aiziet, lai arī durvis nav aizslēgtas, un skaidrības - kālab viņi šajos sociālajos rāmjos ir iesprostoti, nekādas nav. Kaut kā pietrūka, lai gan kopumā nebūt neesmu vīlies.
Ar Maksima Gorkija daiļradi it nemaz neesmu pazīstams, līdz ar to par "Vasarniekos" gaidāmo nojautu visai maz, varbūt vienīgi to, ka izrādes varoņi varētu būt dīkdieņi, jo Gorkijs tomēr bija visai izteikts par sociālām tēmām rakstošs literāts (tā vismaz man šķiet) un diez vai viņš lugā apdziedātu vasaras dzīves pie dabas skaistumu un augstāko aprindu dzīves vērtību.
Pirmais, ar ko pārsteidza izrāde, bija aktieru ansambļa apjoms - ja nekļūdos, kopā viņu tur bija veseli 15, un jau pašā sākumā ar visiem tipāžiem mēs tikām iepazīstināti kā modes skatē. Lieki teikt, ka tikai tuvāk izrādes beigām vismaz pa pusei biju iegaumējis, kā katru varoni sauc, bet iesākumā pietika sarežģījumu, lai iegaumētu, kas ar ko ir precējies, kam ar ko kāda radniecības saite un kas ar ko varētu gulēt. Tiesa, personāži ir gana kolorīti un daudzveidīgi, lai gluži sajaukt vienu ar otru nevarētu, jo var teikt, ka šī izrāde ir tipāžu parāde, kamēr ar sižetu tur tā ir, kā ir. Bariņš cilvēku sabraucis uz "dāču", lai tur bezsaturīgi pavadītu laiku, varbūt iesaistītos kādā vasaras romānā un tad atgrieztos pie ne mazāk garlaicīgas dzīves pilsētā. Kaut kā tā varētu šo raksturot.
Manā gadījumā gan izrādes izvēli noteica mazāk Gorkijs, bet vairāk konkrētais iestudējums, kas bija saņēmis vairākas nominācijas aktuālās sezonas Spēlmaņu naktī, turklāt vēl mūzikas autors izrādei ir Edgars Mākens, kura daiļrades nenoliedzams cienītājs es esmu. Lūk, viena no izrādē dzirdamajām dziesmām:
Skaidru attieksmi par šo izrādi formulēt gan ir pagrūti - risinājums ir uzrunājošs (ieskaitot to, ka "Vasarnieki" ļoti labi darbojas arī pārnesti uz 21.gadsimta reālijām ar personāžiem, kas regulāri blenž savos viedtālruņos), personāži ir spilgti un atmiņā paliekoši, teicami nospēlēti (izrādes centrālais personāžs ir Varvara Mihailovna, kuru atveido Veronika Plotņikova, bet gana kolorīti ir teju viņi visi), bet kaut kāda satura tajā visā mazliet tomēr pietrūkst, citādi mani vismaz ik pa brīdim apciemoja sajūta, ka skatos variāciju par to Bunjuela filmu, kur ballītes apmeklētāji kādā brīdī secina, ka viņi fiziski nav spējīgi no tās vairs aiziet, lai arī durvis nav aizslēgtas, un skaidrības - kālab viņi šajos sociālajos rāmjos ir iesprostoti, nekādas nav. Kaut kā pietrūka, lai gan kopumā nebūt neesmu vīlies.
2015-01-25
comments powered by Disqus