Emīlija. Latvijas preses karaliene
Šī daudzsēriju mākslas filma (6 + 1 sērija), kuru nezinu, vai gribu saukt par seriālu, ir galvenais iemesls, kāpēc pirmo reizi paņēmu "Tet+" abonementu. Nekāds dižais sasniegums tas droši vien nav, bet tāpat nav šaubu, ka "Emīliju" vajadzēja noskatīties.
Sākšu ar to, ka filmas ideoloģiskā puse ļoti labi saskan ar manu personīgo ideoloģisko pusi, līdz ar to apzinos, ka varu pret "Emīliju" būt subjektīvi pielaidīgāks kā pret tādu pašu darbu, ja tas būtu tapis no mazliet cita skatu punkta. Proti, filma veidota no skatu punkta, ka Vadoņa kults nav nekas labs arī tad, ja Vadoni sauc Dr. Kārlis Ulmanis, ka preses iegrožošana vienas pareizās patiesības virzienā, noliedzot jebkādu varas lēmumu kritizēšanu, nav pats labākais risinājums un ka: "Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!" nebija visizcilākā runa cilvēces vēsturē.
Daudzsēriju filma sevišķi stingri neseko notikumu hronoloģijai (piemēram, pirmā krāsainā "Atpūta" realitātē iznāca vairākus gadus pirms redakcijas līdzstrādnieka Jāņa Ziemeļnieka nāves, kurš turklāt nomira pēc un nevis pirms Raiņa), uz ekrāna nevienā brīdī netiek parādīts precīzs datums, līdz ar to šādos tādos jautājumos noteikti filmas veidotāji ir ar vēsturi rīkojušies salīdzinoši brīvi. Viens elements, kurš manī it kā raisa mazliet nepatiku, ir pārmērīga aizraušanās ar attiecīgā laikmeta ievērojamu personu iesaistīšanos filmā, kas varētu būt pašmērķīga, taču patiesībā jau visiem šiem ievērojamajiem cilvēkiem ir objektīvi tur jābūt, jo lielākā daļa no viņiem tiešām strādāja Benjamiņu izdevumos un arī tālākā sižeta virzībā viņiem ir vērtība. Protams, šaubos, ka realitātē Vilis Lācis "Zvejnieka dēlu" uz "Jaunāko ziņu" redakciju atnesa vēlā vakara stundā, kad tur uz vietas bija tikai Emīlija Benjamiņa, bet no sižeta dramatisma viedokļa tas ir vietā, un nav arī šaubu, ka principā Lācim šajā stāstā ir jāpiedalās, jo "Jaunākās ziņas" patiešām izcēla šo rakstnieku saulītē un pēc tam viņš atmaksāja tā, kā nu Vilis Lācis mācēja atmaksāt (proti, nekā).
Galvenais iemesls skatīties šo filmu, protams, ir Guna Zariņa, kura, kā zināms, spēj iemiesoties jebkurā tēlā un Emīlija noteikti nav pats grūtākais uzdevums, ko viņa ir veikusi, bet šeit viņa ir lieliska kā allaž. Turklāt jāatzīmē, ka filma neaizraujas ar savas varones padarīšanu par ideālu - Emīlija Benjamiņa te tiek rādīta kā ļoti spēcīga un uzņēmīga sieviete, kurai vienlaikus var trūkt takta izjūtas, to kompensējot ar acumirklīgu vēlmi atriebties, ja kāds tev nav izdarījis pa prātam. Arī aktieru ansamblis apkārt Gunai ir lielisks: Juris Bartkevičs, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Lauris Dzelzītis, Uldis Anže, Baiba Broka, Gatis Maliks, Edgars Ozoliņš un citi. Cik lasīts, sarežģītākais visā filmēšanas procesā bija tobrīd spēkā esošie ļoti stingrie pulcēšanās ierobežojumi, kā dēļ filmā iztrūkst jebkādi masu skati un visās ainās, kur notiek kādas ballītes, pieņemšanas vai, piemēram, operas baudīšana, bija nepieciešams ļoti smalks operatora darbs, lai radītu sajūtu, ka tu redzi vairāk cilvēku, nekā patiesībā ir kadrā.
Vēl viens filmas vērtīgs bonuss ir tās septītā sērija - kamēr pirmās sešas vēsta par dažādām epizodēm Emīlijas Benjamiņas dzīvē sākot ar divdesmito gadu sākumu līdz pat traģiskajam dzīves galam, septītajā ir dokumentāli kadri - gan seni, gan mūsdienu, kas vēsta par iesaistīto cilvēku likteņiem un viņu pēcnācējiem. Tas visam šim stāstam dod vēl kādu papildu dimensiju. Skaidrs, ka ja nebūtu uznākusi tā sūda pandēmija, šādas filmas nebūtu, līdz ar to vismaz par to var tai teikt Paldies, filma ir patiešām laba. Un atļaušos apgalvot, ka tīri saturiskā ziņā tā ir daudz pārāka par otru daudzsēriju filmu, kurā arī piedalījās Guna Zariņa - "Aģentūru" (Ivo Briedis, Baņuta Rubess, Tabita Rudzāte un Aiva Birbele ir radījuši scenāriju, kuram ir skaidra doma un vīzija, ko par "Aģentūru", lai arī tā man drīzāk patika, nekā nē, nevarētu teikt).
Sākšu ar to, ka filmas ideoloģiskā puse ļoti labi saskan ar manu personīgo ideoloģisko pusi, līdz ar to apzinos, ka varu pret "Emīliju" būt subjektīvi pielaidīgāks kā pret tādu pašu darbu, ja tas būtu tapis no mazliet cita skatu punkta. Proti, filma veidota no skatu punkta, ka Vadoņa kults nav nekas labs arī tad, ja Vadoni sauc Dr. Kārlis Ulmanis, ka preses iegrožošana vienas pareizās patiesības virzienā, noliedzot jebkādu varas lēmumu kritizēšanu, nav pats labākais risinājums un ka: "Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!" nebija visizcilākā runa cilvēces vēsturē.
Daudzsēriju filma sevišķi stingri neseko notikumu hronoloģijai (piemēram, pirmā krāsainā "Atpūta" realitātē iznāca vairākus gadus pirms redakcijas līdzstrādnieka Jāņa Ziemeļnieka nāves, kurš turklāt nomira pēc un nevis pirms Raiņa), uz ekrāna nevienā brīdī netiek parādīts precīzs datums, līdz ar to šādos tādos jautājumos noteikti filmas veidotāji ir ar vēsturi rīkojušies salīdzinoši brīvi. Viens elements, kurš manī it kā raisa mazliet nepatiku, ir pārmērīga aizraušanās ar attiecīgā laikmeta ievērojamu personu iesaistīšanos filmā, kas varētu būt pašmērķīga, taču patiesībā jau visiem šiem ievērojamajiem cilvēkiem ir objektīvi tur jābūt, jo lielākā daļa no viņiem tiešām strādāja Benjamiņu izdevumos un arī tālākā sižeta virzībā viņiem ir vērtība. Protams, šaubos, ka realitātē Vilis Lācis "Zvejnieka dēlu" uz "Jaunāko ziņu" redakciju atnesa vēlā vakara stundā, kad tur uz vietas bija tikai Emīlija Benjamiņa, bet no sižeta dramatisma viedokļa tas ir vietā, un nav arī šaubu, ka principā Lācim šajā stāstā ir jāpiedalās, jo "Jaunākās ziņas" patiešām izcēla šo rakstnieku saulītē un pēc tam viņš atmaksāja tā, kā nu Vilis Lācis mācēja atmaksāt (proti, nekā).
Galvenais iemesls skatīties šo filmu, protams, ir Guna Zariņa, kura, kā zināms, spēj iemiesoties jebkurā tēlā un Emīlija noteikti nav pats grūtākais uzdevums, ko viņa ir veikusi, bet šeit viņa ir lieliska kā allaž. Turklāt jāatzīmē, ka filma neaizraujas ar savas varones padarīšanu par ideālu - Emīlija Benjamiņa te tiek rādīta kā ļoti spēcīga un uzņēmīga sieviete, kurai vienlaikus var trūkt takta izjūtas, to kompensējot ar acumirklīgu vēlmi atriebties, ja kāds tev nav izdarījis pa prātam. Arī aktieru ansamblis apkārt Gunai ir lielisks: Juris Bartkevičs, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Lauris Dzelzītis, Uldis Anže, Baiba Broka, Gatis Maliks, Edgars Ozoliņš un citi. Cik lasīts, sarežģītākais visā filmēšanas procesā bija tobrīd spēkā esošie ļoti stingrie pulcēšanās ierobežojumi, kā dēļ filmā iztrūkst jebkādi masu skati un visās ainās, kur notiek kādas ballītes, pieņemšanas vai, piemēram, operas baudīšana, bija nepieciešams ļoti smalks operatora darbs, lai radītu sajūtu, ka tu redzi vairāk cilvēku, nekā patiesībā ir kadrā.
Vēl viens filmas vērtīgs bonuss ir tās septītā sērija - kamēr pirmās sešas vēsta par dažādām epizodēm Emīlijas Benjamiņas dzīvē sākot ar divdesmito gadu sākumu līdz pat traģiskajam dzīves galam, septītajā ir dokumentāli kadri - gan seni, gan mūsdienu, kas vēsta par iesaistīto cilvēku likteņiem un viņu pēcnācējiem. Tas visam šim stāstam dod vēl kādu papildu dimensiju. Skaidrs, ka ja nebūtu uznākusi tā sūda pandēmija, šādas filmas nebūtu, līdz ar to vismaz par to var tai teikt Paldies, filma ir patiešām laba. Un atļaušos apgalvot, ka tīri saturiskā ziņā tā ir daudz pārāka par otru daudzsēriju filmu, kurā arī piedalījās Guna Zariņa - "Aģentūru" (Ivo Briedis, Baņuta Rubess, Tabita Rudzāte un Aiva Birbele ir radījuši scenāriju, kuram ir skaidra doma un vīzija, ko par "Aģentūru", lai arī tā man drīzāk patika, nekā nē, nevarētu teikt).
2021-12-18
comments powered by Disqus