Kazhes pierakstu burtnīca

Emirs Kusturica manās acīs ir sarežģīts gadījums, kas traucē skaidri formulēt attieksmi. Izcils režisors? Nenoliedzami. Savdabīgs mūziķis? Ar garantiju. Cilvēks, kas nekautrējas teikt to, ko domā? Kā gan citādi! Problēma tomēr ir tajā, ka tas, KO viņš saka, tikai apstiprina viedokli, ka kino cilvēkiem, tāpat kā rokmūziķiem, ne vienmēr vajadzētu vaicāt viedokli dažādos jautājumos. Konkrēti Kusturica ir ne tikai dažādu vēsturisku brīvības cīnītāju (šī vārda īpaši plašā nozīmē) kā Če Gevaras un Fidela Kastro cienītājs, bet arī diezgan slimīgs krievijofīls un putinofīls. Kas serbiem gan laikam arī kopumā ir raksturīgi, bet neko jauki tas neizklausās, it īpaši mūsdienās, tāpēc Kusturica ir liels Kremļa propagandas mīlulis, jo viņam allaž atradīsies kāds kritisks vārds, ko veltīt Rietumu pasaulei. Tiesa, diez vai šos pašus Krievijas medijus satrauc apstāklis, ka Kusturica līdzās Putinam apbrīno kādu citu mūsdienu pasaules ģēniju - bijušo futbolistu Djego Maradonnu, arīdzan izslavētu ar viņa viedo un kritisko prātu (sarkasma karodziņš).

Līdz ar to Kusturicas un The No Smoking Orchestra koncerts šogad bija tāds drusku emocionāli sarežģītāks piedzīvojums, nekā man personīgi to gribētos. No vienas puses - lieliska ballītes atmosfēra, labi zināmas dziesmas, veiksmīgs humors no mūziķu puses, no otras - pēcgarša ne obligāti izcila, par spīti tam, ka nekādas politiskas muļķības no skatuves puses neskanēja, bet Kusturicas personības šķautnes ir viens no faktoriem, kā dēļ ne pārmērīgi pārdzīvoju, ka šajā koncertā publika bija pat pēc Latvijas standartiem stipri stīva un neaktīva, lai gan jebkurā gadījumā Kusturicas mēģinājums panākt, lai ļaudis dzied līdzi Buba Maras piedziedājumu, šķita stipri naivs - nav tā dziesma TIK aktuāla un tā valoda TIK skaidra, lai tur kaut kas labs varētu iznākt - tad jau ar "Was Romeo Really a Jerk" vai "Pit Bull" to varētu drīzāk cerēt - kā nekā šīs dziesmas vismaz ir angļu mēlē, un tā pie mums ir labāk izplatīta. Kas attiecas uz publikas pasitivitāti/aktivitāti, visai amizants (un reti novērots) bija pasākums, kad no publikas pirmajām rindām grupiņa meiteņu tika uzaicinātas dejot uz skatuves, un vismaz viena - pašā centrā esošā meitene - izrādījās teju fenomenāli nedejojoša (kad šis pasākums tika atkārtots koncerta beigās, izvēlētās meitenes bija nesalīdzināmi atraktīvākas) - man vismaz ir grūti iedomāties, kāda velna pēc tad vajag piekrist kāpt uz skatuves dēļiem, ja tu tur jūties tik neērti?

Bet vispār kā izklaides pasākums koncerts bija labs - tajā izskanēja teju vai viss prognozējamais repertuārs, balagāna līmenis bija augsts, un kopumā bija jautri - Kusturica ir vīrs, kas no izklaidēm saprot gana daudz. Un patiesībā jau arī viņa filmas lielākoties ir viens vienīgs izklaides pasākums, pat tad, ja to tematika ir nopietna (varbūt vienīgi "Arizonas sapņi" būtiski atšķiras no visiem pārējiem viņa darbiem).