Er ist wieder da

Savulaik Timura Vermesa tāda pat nosaukuma grāmatu izlasīju ar lielu baudu, līdz ar to uzzinājis par iespēju tās ekranizāciju noskatīties caur Netflix pilnīgi legālā veidā, nelaidu garām iespēju to noskatīties. Filmas premisa ir tā pati, kas grāmatai - Hitlers pēc "parubīšanās" savā bunkurā 1945. gada pavasarī ir attapies mūsdienu Berlīnē, kura galīgi nav tāda Berlīne, kādā viņš vadīja Trešo reihu. Taču pateicoties tam, ka sākotnēji visi viņu uzskata par izcilu Hitlera atdarinātāju, viņam izdodas pamazām atkal iekarot nācijas simpātijas.

Jāatzīst, ka starp grāmatu un filmu pastāv būtiskas atšķirības, kā rezultātā filma manās acīs ir vairāk saucama par "vācu Boratu" - tā ir uzņemta pseidodokumentālā manierē (ne visas ainas, bet tās, kas saistītas ar Hitlera mijiedarbību ar "vienkāršo tautu"), itin daudz "Hitlers" izsaka dažādu pretrunīgi vērtējamu lietu, kam piekrīt viņa sastaptie ļaudis. Un es pat teiktu, ka Olivers Mazuči, kas atveido Hitleru, ir līdzīga tipa aktieris kā Saša Barons Koens (liela auguma, sākotnēji neveiklu iespaidu atstājošs). Un tas noteikti nav kompliments, salīdzinājumā ar grāmatu, šī līdzība ar Boratu, jo tā vietā, lai tai būtu vienots sakarīgs stāsts, lielu tās daļu veido savstarpēji ne pārāk saistītas ainas, ko varētu raksturot kā "Hitlers tiekas ar vienkāršajiem vāciešiem". Cik var saprast, liela filmas daļa patiešām ir pseidodokumentāla un daļa tur redzamo cilvēku tiešām nav profeisonāli aktieri. Taču tas pats par sevi nedara filmu ne labāku, ne sliktāku, kas gan to dara, tā ir sajūta, ka filma būtu četras stundas gara, lai gan realitātē tur nav pat divu stundu, bet teju katru ainu šajā filmā varētu noīsināt uz pusi (bet daļu - vienkārši izmest ārā).

Salīdzinoši ar grāmatu, filmā ir atlicis gaužām maz humora - tā jau itin ātri uzņem tādu toni, ka tu saproti, ka tā ir sociālpolitisks vēstījums par potenciāliem nacionālisma draudiem Eiropā. Grāmatas elegantais elements bija tas, ka ļoti lielu tās daļu Hitlers ir drīzāk komisks personāžs un tikai pamazām tu kā lasītājs sāc nojaust, ka būs sūdi. Te gandrīz no sākta gala ir skaidrs, ka būs sūdi. No vienas puses, filma nav pārmērīgi politikorekta - tajā ir gan rupja leksika, gan diezgan kriminināli melni joki par ebrejiem, bet tās vēstījums, protams, ir ļoti tradicionāls - par tēnu "neesi naivs, ka mūsdienās nekas tāds nevarētu notikt, varētu - un vēl kā!" Man nav problēmu pieņemt šo pozīciju par patiesu, bet vienlaikus veids, kā filma ataino "nacionāļi" - "liberāļi" tik ļoti izteikti rāda to, ka visās problēmās vienīgie vainīgie ir labējie, liek domāt, ka sevišķas vēlmes iedziļināties problēmu būtībā tur nevienam nav bijis.

Nav gluži tā, ka es nožēlotu šīs filmas skatīšanos, bet nudien tā nav šedevrs.
2019-03-27
7.0
comments powered by Disqus