Shtisel
Pēc ilgstošākas paviesošanās Jeruzalemē sekojām tur dzirdētajam ieteikumam un noskatījāmies vienu Izraēlā tapušu seriālu. "Shtisel" ir viens no pēdējās desmitgades populārākajiem tur tapušajiem darbiem, kas turklāt pievēršas Jeruzalemē ļoti jūtamai, bet "cilvēkam parastajam" (pat Izraēlā) gana svešai tēmai - ultraortodoksālo ebreju komūnas dzīvei. Viņi paši gan nelabprāt saistoties ar "ultraortodoksālo" vārdu, tā vietā dēvējoties par "haredi", bet - tā nav īsti mana darīšana, kādi termini viņiem labāk patīk. Seriālam ir trīs sezonas, agrākos laikos man bija raksturīgi par katru sezonu tapināt atsevišķu aprakstu, bet šoreiz kaut kā to neesmu izdarījis, un varbūt pat labi, ka tā - "Shtisel", lai arī tam ir trīs sezonas, ir viengabalains stāsts, kur īsti mani nesatrauc atšķirības starp pirmo un otro sezonu (un pat ne ar trešo, kura tapa vairāk kā piecus gadus pēc otrās beigām, jo skaidrs bija tas, ka varoņu stāsts vēl nav izstāstīts līdz loģiskajam noslēgumam, kamēr pēc trešās sezonas tas tāds ir).
Kur ir šī seriāla galvenā "fiška"? Laikam jau tajā, ka tā autors ir pats vairāk vai mazāk nācis no tās komūnas, līdz ar to viņš pārzina drēbi, bet viņš nav arī no tās aizmucis, saraujot saites ar visu un visiem, līdz ar to viņam nav mērķa kādam par kaut ko atriebties vai kaut ko atmaskot. Tālab sanāk, ka lai arī seriāla varoņi dzīvo pavisam citādas dzīves nekā to darām mēs, seriāla fokuss nav uz šīm atšķirībām. Proti, parasti, kad ekranizē (vai arī pieraksta uz papīra) stāstus par cilvēkiem marginālās komūnās, tur ir nepieciešams galvenais varonis, kas mēģina no šīs vides tikt ārā, jo tur viss ir slikti, bet tas ir gaužām grūti, un uzsvars lielā mērā ir uz tevis kā skatītāja šokēšanu par tēmu "kā gan cilvēki var tā dzīvot?" Tikām "Shtisel" neko necenšas īsti komentēt - seriāla varoņiem viņu reliģija un tās uzliktie ierobežojumi ir dzīves norma, līdzīgi kā man dzīves norma ir būt garākam par metru deviņdesmit un regulāri uzmanīties, lai kaut kur neatsitu galvu. Jā, ir varoņu vidū striktāki ortodoksālie ebreji un ir nosacīti liberālāki, kaut kādās situācijās katrs no viņiem var justies neiederīgs, bet tas nemaina lietas būtību, ka viņi savu pasauli pieņem tādu, kāda tā ir. Un pasaule šī ir tāda, ka galvenais seriāla varonis (pareizāk - viens no galvenajiem, taču kaut kā gribas pieņemt, ka primāri stāsts tomēr ir tieši par viņu) - Akiva - savas komūnas ietvaros ir uzskatāms par dīvaini un neveiksminieku, jo viņš ir talantīgs mākslinieks, kuram ir personālizstādes, kamēr viņa vecākais brālis Zvī Ārie ir sekmīgāks, jo viņš par smiekla naudu studē Talmudu. Un tas, ka kāds sadomā precēties uz savu roku, neiesaistot profesionālu "sapārošanas" dienestu, galīgi nevienam nešķiet normāli.
Vispār jāsaka - varoņi ir viena no "Shtisel" izcili stiprajām pusēm. Katrs plašās Štiselu ģimenes loceklis ir ar savu visnotaļ no pārējiem atšķirīgu psiholoģisko portretu, katram ir kaut kādi sapņi, ieceres un vēlmes, ko citā vidē īstenot būtu vienkāršāk, bet ir nepieciešama kompromisu māksla, lai varētu turpināt visu darīt kā ierasts. Protams, kā jau tas pieklājas seriālam, katrs tēls ik pa brīdim ieiet tādā fāzē, kad viņš tev šķiet esam diezgan mudaks, taču tad tev nākas pieņemt, ka arī viņa pasaules uztverē ir sava deva taisnības un kaut kāda attīstības arka ir viņiem visiem. Īpaši kolorīti ir divi vecākas (lai arī ne pašas vecākās seriāla pasaulē) paaudzes tēli - Akivas tēvs Šulems un viņa brālis Nuhems. Lai arī abi ne tuvu vairs nav jauni, viņu savstarpējā brāļu konkurence nav izgaisusi, itin daudz ko gan viens, gan otrs dara primāri tālab, lai varētu ieriebt otram, jo visādas vecas pārestības joprojām nav piedotas. Viņi abi galīgi nav jauki cilvēki, bet līdz seriāla beigām arī viņus tu kā skatītājs iemācies pieņemt un just viņiem līdzi. Kas arī ir laikam galvenais apstāklis, kāpēc man šis seriāls patika - tas spēj tev kā skatītājam just līdzi un censties saprast tādus cilvēkus, par kuriem tev jau no pirmā skatiena būtu izveidojies viedoklis, kuru realitātē būtu grūti, ja pat vispār iespējami pārvarēt. Nē, es "Shtisel" ietvaros neesmu kļuvis par ultraortodoksālo ebreju cienītāju un joprojām uzskatu, ka viņi kopumā ir Izraēlas sabiedrības parazīti. Bet - tas ir vispārīgi, kamēr par atseviškiem cilvēkiem es saprotu, ka viss nebūt nav tik vienkārši. Īsi sakot - noteikti iesaku šo seriālu noskatīties!
Jā, aizmirsu pieminēt - viens patīkams bonuss vācu valodas pratējiem ir, ka itin daudz sarunu starp varoņiem ir idišā, kurš ir visnotaļ līdzīgs vācu valodai, līdz ar to brīžiem itin ok saprotams.
Kur ir šī seriāla galvenā "fiška"? Laikam jau tajā, ka tā autors ir pats vairāk vai mazāk nācis no tās komūnas, līdz ar to viņš pārzina drēbi, bet viņš nav arī no tās aizmucis, saraujot saites ar visu un visiem, līdz ar to viņam nav mērķa kādam par kaut ko atriebties vai kaut ko atmaskot. Tālab sanāk, ka lai arī seriāla varoņi dzīvo pavisam citādas dzīves nekā to darām mēs, seriāla fokuss nav uz šīm atšķirībām. Proti, parasti, kad ekranizē (vai arī pieraksta uz papīra) stāstus par cilvēkiem marginālās komūnās, tur ir nepieciešams galvenais varonis, kas mēģina no šīs vides tikt ārā, jo tur viss ir slikti, bet tas ir gaužām grūti, un uzsvars lielā mērā ir uz tevis kā skatītāja šokēšanu par tēmu "kā gan cilvēki var tā dzīvot?" Tikām "Shtisel" neko necenšas īsti komentēt - seriāla varoņiem viņu reliģija un tās uzliktie ierobežojumi ir dzīves norma, līdzīgi kā man dzīves norma ir būt garākam par metru deviņdesmit un regulāri uzmanīties, lai kaut kur neatsitu galvu. Jā, ir varoņu vidū striktāki ortodoksālie ebreji un ir nosacīti liberālāki, kaut kādās situācijās katrs no viņiem var justies neiederīgs, bet tas nemaina lietas būtību, ka viņi savu pasauli pieņem tādu, kāda tā ir. Un pasaule šī ir tāda, ka galvenais seriāla varonis (pareizāk - viens no galvenajiem, taču kaut kā gribas pieņemt, ka primāri stāsts tomēr ir tieši par viņu) - Akiva - savas komūnas ietvaros ir uzskatāms par dīvaini un neveiksminieku, jo viņš ir talantīgs mākslinieks, kuram ir personālizstādes, kamēr viņa vecākais brālis Zvī Ārie ir sekmīgāks, jo viņš par smiekla naudu studē Talmudu. Un tas, ka kāds sadomā precēties uz savu roku, neiesaistot profesionālu "sapārošanas" dienestu, galīgi nevienam nešķiet normāli.
Vispār jāsaka - varoņi ir viena no "Shtisel" izcili stiprajām pusēm. Katrs plašās Štiselu ģimenes loceklis ir ar savu visnotaļ no pārējiem atšķirīgu psiholoģisko portretu, katram ir kaut kādi sapņi, ieceres un vēlmes, ko citā vidē īstenot būtu vienkāršāk, bet ir nepieciešama kompromisu māksla, lai varētu turpināt visu darīt kā ierasts. Protams, kā jau tas pieklājas seriālam, katrs tēls ik pa brīdim ieiet tādā fāzē, kad viņš tev šķiet esam diezgan mudaks, taču tad tev nākas pieņemt, ka arī viņa pasaules uztverē ir sava deva taisnības un kaut kāda attīstības arka ir viņiem visiem. Īpaši kolorīti ir divi vecākas (lai arī ne pašas vecākās seriāla pasaulē) paaudzes tēli - Akivas tēvs Šulems un viņa brālis Nuhems. Lai arī abi ne tuvu vairs nav jauni, viņu savstarpējā brāļu konkurence nav izgaisusi, itin daudz ko gan viens, gan otrs dara primāri tālab, lai varētu ieriebt otram, jo visādas vecas pārestības joprojām nav piedotas. Viņi abi galīgi nav jauki cilvēki, bet līdz seriāla beigām arī viņus tu kā skatītājs iemācies pieņemt un just viņiem līdzi. Kas arī ir laikam galvenais apstāklis, kāpēc man šis seriāls patika - tas spēj tev kā skatītājam just līdzi un censties saprast tādus cilvēkus, par kuriem tev jau no pirmā skatiena būtu izveidojies viedoklis, kuru realitātē būtu grūti, ja pat vispār iespējami pārvarēt. Nē, es "Shtisel" ietvaros neesmu kļuvis par ultraortodoksālo ebreju cienītāju un joprojām uzskatu, ka viņi kopumā ir Izraēlas sabiedrības parazīti. Bet - tas ir vispārīgi, kamēr par atseviškiem cilvēkiem es saprotu, ka viss nebūt nav tik vienkārši. Īsi sakot - noteikti iesaku šo seriālu noskatīties!
Jā, aizmirsu pieminēt - viens patīkams bonuss vācu valodas pratējiem ir, ka itin daudz sarunu starp varoņiem ir idišā, kurš ir visnotaļ līdzīgs vācu valodai, līdz ar to brīžiem itin ok saprotams.
2023-05-09
comments powered by Disqus