Kazhes pierakstu burtnīca

Šo grāmatu lasīju netipiski ilgi - teju mēneša garumā, kas būtu neattaisnojami, zinot to, ka tās apjoms ir ļoti neliels. Taču man attaisnojums ir, kā gan citādi! Proti, šī grāmata tika lasīta oriģinālvalodā, bet manas franču valodas zināšanas prasa tik intensīvu vārdnīcas lietošanu, ka par jebkādu lasīšanas ātrumu var aizmirst.
Faktiski šī grāmata ir ļoti līdzīga pašā šī gada sākumā izlasītajai tā paša autora grāmatai par Bēthovenu. Romāns ir rakstīts vēstuļu formā, kuras autors adresē Mocartam un kuras it kā top katra savā laikā, laika gaitā to autoram pieaugot un kļūstot par drusku citu cilvēku un allaž rodot glābiņu smagās situācijās Mocarta mūzikā.
Diemžēl par sevi man jāatzīst, ka manas zināšanas klasiskās mūzikas lauciņā ir nožēlojamas un ka es joprojām neesmu saņēmies jebkādi sākt pilnveidoties šajā virzienā, lai gan patiesībā - vajadzētu. Taču šīs grāmatas baudīšanu tas nekādi netraucē, patiesībā vispār ļoti reti kas spēj traucēt Šmita grāmatu baudīšanu, ne velti viņš ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem nu jau visai daudzu gadu garumā, un atkal jau ar nepacietību gaidu nākamās viņa grāmatas uzsākšanu, faktiski Šmits ir tieši tas autors, kura lasīšanas dēļ ir vērts apgūt franču valodu - viņa darbi tulkojumos nav sevišķi plaši pieejami, jo īpaši cilvēkiem, kuri nelasa krieviski (lieki gan teikt, ka es krieviski lasu, un visai daudz). Šī nav viena no viņa spožākajām grāmatām, taču tā ļoti daudz ko pastāsta par paša autora personību, viņa nedrošību, mainīgumu, pievēršanos reliģijai un tamlīdzīgi. Protams, es neesmu objektīvs, jo jau pirms grāmatas lasīšanas biju pret to noskaņots pozitīvi, bet tāds nu es esmu - pieņemiet vai izmetiet!