Kurš sasēdēja brūno sieru?
Septembrī man ar Esteri ir paredzēts iet uz "Kvadrifrona" izrādi "Brūnais siers", tad nu izlēmu, ka vajadzētu vispirms meitu iepazīstināt ar grāmatu, kura ir pamatā konkrētajai izrādei, lai nebūtu satraukuma par to, ka viņai teātrī būs bail, jo ar Esteri gadās visādi. Izrādījās, ka šī bija laba izvēle, jo grāmata Esterei patika tik ļoti, ka pēc tam, kad to viņai biju izlasījis es, viņa arī pati to vēl vairākkārt pārlasīja un arī izspēlēja ar brāli epizodes no grāmatas veicot izmeklēšanu, kurš tieši tad ir vainīgais brūnā siera sasēdēšanā.
Te vajadzētu piebilst, ka, lasot šo grāmatu, man kaut kā bija sajūta, ka pats brūnais siers nav nekas cits kā eifēmisms kakām, bet izrādās, ka nav gan - brūnais siers ir Norvēģījā ļoti nozīmīga kultūras sastāvdaļa, droši vien līdzīgi kā mūspusē sklandrausis, un situācija, kad karalim kāds vestu brūno sieru, ir gandrīz reāla, īpaši, ja ņem vērā, ka Norvēģijā patiešām joprojām pastāv monarhija. Tiesa, neko daudz par to, cik lielā mērā karalis Haralds Piektais ir brūnā siera cienītājs, Internets atbildes nesniedz. Pavaicāju par šo "mākslīgajam intelektam", ChatGTP pavēstīja, ka "protams, karalim Haraldam V garšo brūnais siers", kamēr Bing Copilot bija piesardzīgāks un teica, ka konkrētu liecību par to neesot, bet tā kā karalis ciena norvēģu tradīcijas, tad visai ticami, ka viņš ciena arī brūno sieru. Labi, tas lai paliek kā jautājums vēsturniekiem.
Tātad, "Kurš sasēdēja brūno sieru?" ir komikss, kura gaitā detektīvs Flufenbergs, kurš ir tik labs detektīvs, ka viņš allaž līdzi vadā portfeli ar medaļām, kuras viņš saņēmis par to, ka ir tik labs detektīvs, risina velnišķīgi sarežģītu un valstiski svarīgu noziegumu - vilcienā pa nakti kāds ir sasēdējis rituli ar brūno sieru, ko ved pašam karalim. Lieki teikt, ka siers, pa kuru ir grozījies kāds dibens, nav gluži tāds siers, pa kuru dibens nav grozījies, līdz ar to nav brīnumaini, ka Flufenbergs, kurš paradis izmeklēt slepkavības, šo atzīt par vēl smagāku noziegumu. Kā var nojaust grāmatas lasīšanas procesā, par pamatu šim elpu stindzinošajam krimiķim Ērlennam Lū kalpojusi Agatas Kristi "Slepkavību Austrumu ekspresī", tikai pārnesta bērnu literatūras pasaulē un ar savu devu meta humora. Lasot grāmatu, es ne tikai lieliski spēju iztēloties, kālab un kā to izvēlējusies pārvērst par izrādi Paula Pļavniece, bet tāpat man šķita - "Kvadrifrona" ļaudis šādu tekstu būtu varējuši radīt arī paši. Ne tādā ziņā, ka "nekā diža no tā satura nav", bet gan tādā, ka šī darba humors ļoti organiski saskan ar to saturu, kuru rada šie cilvēki. Tālab manas ekspektācijas par izrādi ir tikai augušas, jo tu saproti - saturs ir labs, un saturs šķiet piemērots tiem cilvēkiem, kas ar šo saturu strādā. Kas nozīmē, ka mani secinājumi no šīs grāmatas ir sekojoši:
1. Ejiet uz "Kvadrifrona" izrādēm! (nekas, ka šo konkrēto neesmu redzējis, ticu, ka ir laba)
2. Lasiet bērniem "Brūno sieru"!
3. Ēdiet brūno sieru!
Pēdējo gan vēl neesmu īstenojis, bet gan jau kaut kad drīzumā saņemšos aizdoties uz kādu vietu, kur tādu var dabūt.
Te vajadzētu piebilst, ka, lasot šo grāmatu, man kaut kā bija sajūta, ka pats brūnais siers nav nekas cits kā eifēmisms kakām, bet izrādās, ka nav gan - brūnais siers ir Norvēģījā ļoti nozīmīga kultūras sastāvdaļa, droši vien līdzīgi kā mūspusē sklandrausis, un situācija, kad karalim kāds vestu brūno sieru, ir gandrīz reāla, īpaši, ja ņem vērā, ka Norvēģijā patiešām joprojām pastāv monarhija. Tiesa, neko daudz par to, cik lielā mērā karalis Haralds Piektais ir brūnā siera cienītājs, Internets atbildes nesniedz. Pavaicāju par šo "mākslīgajam intelektam", ChatGTP pavēstīja, ka "protams, karalim Haraldam V garšo brūnais siers", kamēr Bing Copilot bija piesardzīgāks un teica, ka konkrētu liecību par to neesot, bet tā kā karalis ciena norvēģu tradīcijas, tad visai ticami, ka viņš ciena arī brūno sieru. Labi, tas lai paliek kā jautājums vēsturniekiem.
Tātad, "Kurš sasēdēja brūno sieru?" ir komikss, kura gaitā detektīvs Flufenbergs, kurš ir tik labs detektīvs, ka viņš allaž līdzi vadā portfeli ar medaļām, kuras viņš saņēmis par to, ka ir tik labs detektīvs, risina velnišķīgi sarežģītu un valstiski svarīgu noziegumu - vilcienā pa nakti kāds ir sasēdējis rituli ar brūno sieru, ko ved pašam karalim. Lieki teikt, ka siers, pa kuru ir grozījies kāds dibens, nav gluži tāds siers, pa kuru dibens nav grozījies, līdz ar to nav brīnumaini, ka Flufenbergs, kurš paradis izmeklēt slepkavības, šo atzīt par vēl smagāku noziegumu. Kā var nojaust grāmatas lasīšanas procesā, par pamatu šim elpu stindzinošajam krimiķim Ērlennam Lū kalpojusi Agatas Kristi "Slepkavību Austrumu ekspresī", tikai pārnesta bērnu literatūras pasaulē un ar savu devu meta humora. Lasot grāmatu, es ne tikai lieliski spēju iztēloties, kālab un kā to izvēlējusies pārvērst par izrādi Paula Pļavniece, bet tāpat man šķita - "Kvadrifrona" ļaudis šādu tekstu būtu varējuši radīt arī paši. Ne tādā ziņā, ka "nekā diža no tā satura nav", bet gan tādā, ka šī darba humors ļoti organiski saskan ar to saturu, kuru rada šie cilvēki. Tālab manas ekspektācijas par izrādi ir tikai augušas, jo tu saproti - saturs ir labs, un saturs šķiet piemērots tiem cilvēkiem, kas ar šo saturu strādā. Kas nozīmē, ka mani secinājumi no šīs grāmatas ir sekojoši:
1. Ejiet uz "Kvadrifrona" izrādēm! (nekas, ka šo konkrēto neesmu redzējis, ticu, ka ir laba)
2. Lasiet bērniem "Brūno sieru"!
3. Ēdiet brūno sieru!
Pēdējo gan vēl neesmu īstenojis, bet gan jau kaut kad drīzumā saņemšos aizdoties uz kādu vietu, kur tādu var dabūt.
2024-08-21
comments powered by Disqus