Es esmu šeit
Filmas "Es esmu šeit" sižets Latvijā ir aktuāls, bet Eiropā - saprotams. Tas uzreiz ir liels pluss, lai filma varētu skatīties uz panākumiem arī ārpus dzimtās zemes (jo - būsim reālisti - panākumi kino jomā Latvijā nenozīmē īsti neko - iekšējā konkurence ir diezgan niecīga, un atpelnīt jebkādas investīcijas ar seansiem Latvijas pilsētās nav iespējams). Pagaidām gan grūti teikt, vai lielāka tirgus iekarošana šai filmai izdosies - panākumi Berlīnes kinofestivālā, protams, ir iepriecinoši, bet tie nebūt negarantē filmas plašu izrādīšanu Eiropā. Tomēr skaidrs, ka par pašmāju kino sasniegumiem uz lielākas skatuves allaž prieks. Taču es neesmu mītiskais skatītājs kaut kur Šlēzvikā-Holšteinā, bet gan pavisam reāls kino cienītājs tepat Latvijā, līdz ar to jautājums - cik daudz šī filma var sniegt man te un tagad?
Darbības vieta: Kaunatas pagasts kaut kur Rēzeknes pusē. Darbības laiks - nesen, taču eiro vēl nav ieviests. Situācija: ģimene, kurā mamma ir aizbraukusi uz Angliju, tētis - miris (tiesa, šī informācija sakarīgā veidā parādās vien filmas treilerī). Vecmammas gādībā palikuši divi bērni - septiņpadsmitgadīgā Raja un būtiski mazākais Robis. Vecmamma Olga gan ir diezgan šerpa sieviete, kura ar spurainajiem jauniešiem neko labi sadzīvot nespēj, un labprāt vēlas pārdot ģimenes māju. Tiesa, nav īsti skaidrības - no kurienes pircēji un kāds būtu tālākais plāns. Nav jau tā, ka par lauku mājas Kaunatas pagastā cenu būtu iespējams iegādāties kaut ko diži adekvātu pilsētā. Kā lai arī nebūtu, Rajai pret šādu vecāsmātes plānu ir principiāli iebildumi, jo viņa dzimtajām mājām ir ļoti pieķērusies un atšķirībā no vairuma jo īpaši savas paaudzes cilvēku doties maizē uz Angliju vai Īriju neplāno. Man personīgi būtu šķitis itin noderīgi, ja filma kaut kādā mērā pamatotu, izskaidrotu to, kāpēc Rajai ir tāda vērtību sistēma, kāda viņai ir - par skādi nenāktu, ja par mirušo tēvu un viņa nozīmīgumu vēstītu vairāk kā trīs pastarpināti teikumi dažādās filmas vietās. Bet nu labi - lai tas paliek.
Pa īstam tomēr filmas sižeta drāma sākas tad, kad vecāmāte klusi mājās nomirst un Raja pieņem izmisīgu lēmumu par viņas nāvi neko neziņot atbildīgajām iestādēm, bet turpināt izlikties, ka viss ir kārtībā, jo viņai nav sevišķas vēlmes nonākt bērnu namā. Jā - māte, lai arī ir Anglijā, par sevi nedod nekādu ziņu un Raja uzskata, ka atrast māti ir vitāli svarīgi, jo tas atrisinās visas lielākās problēmas. Un tad nu sākas jauniešu dzīve divatā. Vēl laikam no publiski atklājamajām lietām var pieminēt to, ka Rajai būs mīlas sakars ar viņas angļu valodas skolotāju - stilīgo vīrieti no Rīgas, kuru "Iespējama misija" nogādājusi pasaules aizmirstajā Kaunatā.
Noticēt filmas sižetam galīgi nav grūti - tāda diemžēl ir Latvijas lauku realitāte, ka "Es esmu šeit" atainotie notikumi ir pilnīgi iespējami. Elīna Vaska, kas atveido Raju, ir pietiekami ticama savā naivajā spurainumā, atveidojot tipisku jaunā tipa latviešu viensētnieci - vārdos šausmīgi skarbu un nespējīgu pateikt kaut vienu jauku vai pateicīgu vārdu citam cilvēkam, bet vienlaikus - mērķtiecīgu un ar tīņa vecumam atbilstošu skaidrību par to, kas kā jādara (proti - zināmu putru galvā). Un vispār - līdz pat filmas noslēguma daļai man nebija principiālu sūdzību. Uzfilmēts viss gaužām kvalitatīvi, izskatās un izklausās filma labi, tiktāl - viss pilnīgi čikiniekā. Bet beigu daļā filma bišķi sāk "peldēt".
Tagad man ir grūti neatklāt sižeta detaļas cilvēkiem, kas nav vēl filmu redzējuši, tomēr centīšos būt piesardzīgs. Faktiski viss, kas seko treilerī redzamajai ainai ar policijas auto mājas pagalmā, ir šausmīgi mazticams no "tā tas patiešām varētu notikt" viedokļa. Es saprotu, ka filmai bija nepieciešama tā aina, kuras atslēgas frāze ir "Parūpējies par Robi", bet nonākšana līdz tai ir tādas fantastikas ķēdītes rezultāts, ka vai bail. Un turpinājums? Kas, pie joda, vispār notiek tālāk un kā tas ir iespējams? Un pats būtiskākais - kam tas vispār ir vajadzīgs? Atbilstoši manai izpratnei, ar emocionāli spēcīgāko ainu filmai arī vajadzēja beigties, bez nekādas atgriešanās un visai absurdiem mēģinājumiem kaut kā izskaidrot noslēgumu. Katrā ziņā tās būtu daudz emocionāli spēcīgākas beigas, nekā reāli filmā redzamās.
Un nobeigumā jautājums, kas nodarbina ne mani vien - kur ir pazudusi latgaļu valoda? Vai patiešām Renārs Vimba šajā filmā atklāj ilgi maskētu noslēpumu - ka patiesībā savā starpā cilvēki Latgalē runā tipiskā Rīgas latviešu valodā, bet dialektu uzspēlē vien, lai izjokotu mani tajās reizēs, kad tajā pusē gadās viesoties? Skaidrs, ka cilvēkam Vācijā ir gluži vienalga, kādā nezināmas valodas dialektā runā filmas varoņi, bet man tas diezgan pamatīgi iedragā ticību tam, ka filmā patiešām ir atainota ĪSTA Latgale. Tas gan īsti nav faktors, kas principiāli ietekmē manu viedokli par filmu (proti, viedokli, ka šī filma kopumā ir laba, bet varētu būt vēl labāka).
Darbības vieta: Kaunatas pagasts kaut kur Rēzeknes pusē. Darbības laiks - nesen, taču eiro vēl nav ieviests. Situācija: ģimene, kurā mamma ir aizbraukusi uz Angliju, tētis - miris (tiesa, šī informācija sakarīgā veidā parādās vien filmas treilerī). Vecmammas gādībā palikuši divi bērni - septiņpadsmitgadīgā Raja un būtiski mazākais Robis. Vecmamma Olga gan ir diezgan šerpa sieviete, kura ar spurainajiem jauniešiem neko labi sadzīvot nespēj, un labprāt vēlas pārdot ģimenes māju. Tiesa, nav īsti skaidrības - no kurienes pircēji un kāds būtu tālākais plāns. Nav jau tā, ka par lauku mājas Kaunatas pagastā cenu būtu iespējams iegādāties kaut ko diži adekvātu pilsētā. Kā lai arī nebūtu, Rajai pret šādu vecāsmātes plānu ir principiāli iebildumi, jo viņa dzimtajām mājām ir ļoti pieķērusies un atšķirībā no vairuma jo īpaši savas paaudzes cilvēku doties maizē uz Angliju vai Īriju neplāno. Man personīgi būtu šķitis itin noderīgi, ja filma kaut kādā mērā pamatotu, izskaidrotu to, kāpēc Rajai ir tāda vērtību sistēma, kāda viņai ir - par skādi nenāktu, ja par mirušo tēvu un viņa nozīmīgumu vēstītu vairāk kā trīs pastarpināti teikumi dažādās filmas vietās. Bet nu labi - lai tas paliek.
Pa īstam tomēr filmas sižeta drāma sākas tad, kad vecāmāte klusi mājās nomirst un Raja pieņem izmisīgu lēmumu par viņas nāvi neko neziņot atbildīgajām iestādēm, bet turpināt izlikties, ka viss ir kārtībā, jo viņai nav sevišķas vēlmes nonākt bērnu namā. Jā - māte, lai arī ir Anglijā, par sevi nedod nekādu ziņu un Raja uzskata, ka atrast māti ir vitāli svarīgi, jo tas atrisinās visas lielākās problēmas. Un tad nu sākas jauniešu dzīve divatā. Vēl laikam no publiski atklājamajām lietām var pieminēt to, ka Rajai būs mīlas sakars ar viņas angļu valodas skolotāju - stilīgo vīrieti no Rīgas, kuru "Iespējama misija" nogādājusi pasaules aizmirstajā Kaunatā.
Noticēt filmas sižetam galīgi nav grūti - tāda diemžēl ir Latvijas lauku realitāte, ka "Es esmu šeit" atainotie notikumi ir pilnīgi iespējami. Elīna Vaska, kas atveido Raju, ir pietiekami ticama savā naivajā spurainumā, atveidojot tipisku jaunā tipa latviešu viensētnieci - vārdos šausmīgi skarbu un nespējīgu pateikt kaut vienu jauku vai pateicīgu vārdu citam cilvēkam, bet vienlaikus - mērķtiecīgu un ar tīņa vecumam atbilstošu skaidrību par to, kas kā jādara (proti - zināmu putru galvā). Un vispār - līdz pat filmas noslēguma daļai man nebija principiālu sūdzību. Uzfilmēts viss gaužām kvalitatīvi, izskatās un izklausās filma labi, tiktāl - viss pilnīgi čikiniekā. Bet beigu daļā filma bišķi sāk "peldēt".
Tagad man ir grūti neatklāt sižeta detaļas cilvēkiem, kas nav vēl filmu redzējuši, tomēr centīšos būt piesardzīgs. Faktiski viss, kas seko treilerī redzamajai ainai ar policijas auto mājas pagalmā, ir šausmīgi mazticams no "tā tas patiešām varētu notikt" viedokļa. Es saprotu, ka filmai bija nepieciešama tā aina, kuras atslēgas frāze ir "Parūpējies par Robi", bet nonākšana līdz tai ir tādas fantastikas ķēdītes rezultāts, ka vai bail. Un turpinājums? Kas, pie joda, vispār notiek tālāk un kā tas ir iespējams? Un pats būtiskākais - kam tas vispār ir vajadzīgs? Atbilstoši manai izpratnei, ar emocionāli spēcīgāko ainu filmai arī vajadzēja beigties, bez nekādas atgriešanās un visai absurdiem mēģinājumiem kaut kā izskaidrot noslēgumu. Katrā ziņā tās būtu daudz emocionāli spēcīgākas beigas, nekā reāli filmā redzamās.
Un nobeigumā jautājums, kas nodarbina ne mani vien - kur ir pazudusi latgaļu valoda? Vai patiešām Renārs Vimba šajā filmā atklāj ilgi maskētu noslēpumu - ka patiesībā savā starpā cilvēki Latgalē runā tipiskā Rīgas latviešu valodā, bet dialektu uzspēlē vien, lai izjokotu mani tajās reizēs, kad tajā pusē gadās viesoties? Skaidrs, ka cilvēkam Vācijā ir gluži vienalga, kādā nezināmas valodas dialektā runā filmas varoņi, bet man tas diezgan pamatīgi iedragā ticību tam, ka filmā patiešām ir atainota ĪSTA Latgale. Tas gan īsti nav faktors, kas principiāli ietekmē manu viedokli par filmu (proti, viedokli, ka šī filma kopumā ir laba, bet varētu būt vēl labāka).
2016-03-05
comments powered by Disqus