Stuart Little

"Mazo Stjuartu" esmu lasījis pats savā bērnībā, bet nesen nolasīju to priekšā arī Esterei. Droši vien būtisks atslēgas elements ir tajā, ka par šo grāmatu no tās sākotnējās lasīšanas reizes man nav pašas siltākās atmiņas. Iespējams, tādēļ, ka biju jau pārāk liels, kad to iepazinu. Latviešu valodā grāmata tika izdota 1993. gadā, aptuveni tad to arī iepazinu, būdams 10 gadus vecs, kas, manuprāt, ir par daudz šim konkrētajam darbam. Tagad, lasot to priekšā Esterei, pārliecinājos, ka viņas vecumā tas šķiet gana saistošs, kamēr man pret to ir vēl vairāk iebildumu, nekā tos atceros no savas bērnības laikiem.

Grāmatas premisa - gluži parastā ņujorkiešu ģimenē piedzimst bērns, kurš izskatās pēc peles (faktiski - precīzāks raksturojums būtu, "kurš ir pele"). Grāmata apraksta šī bērna dzīvi un centienus iederēties pasaulē, kas radīta daudz lielākām būtnēm. Kā jau allaž šādās situācijās, mani iebildumi pret "Mazo Stjuartu" nav par tā premisu, bet par konsekvences trūkumu tam, kā šī premisa tiek izspēlēta. Lineāra sižeta grāmatā sevišķi daudz nav, drīzāk to (it īpaši līdz vismaz grāmatas vidum) var saukt par atgadījumu virkni, kurā izspēlē dažādas situācijas saistībā ar to, kādi plusi un mīnusi ir, ja tavs bērns ir pele (vai arī - tu pats esi pele). Dažkārt tas pat aprakstīts ar itin sakarīgu humoru, piemēram, raksturojot to, kā Litlu pāris koriģē bērnu grāmatas un dziesmas, no tām izvācot visas atsauces uz pelēm.

Taču, kas man nepatīk, tie ir mainīgi spēles noteikumi. Vēl varu pieciest, ka atkarībā no situācijas, Stjuartu apkārtējie vai nu var dzirdēt gana labi vai nevar (jo viņš ir maziņš), bet viņa mijiedarbība ar pārējām dzīvām būtnēm ārpus vecākiem un brāļa, nerada nekādu sajūtu, ka autoram ir rūpējusi konsekvence. Piemēram, Stjuartam ir savs rotaļu maciņš ar rotaļu naudu, ar kuru nav iespējams nopirkt autobusa biļeti, bet var atkal un atkal iepirkties reālos veikalos vai benzīntankos. Citkārt cilvēki par runājošu peli ir pārsteigti, citkārt pieņem to kā pašsaprotamu faktu. Stjuarts ar cilvēkiem runā angļu valodā, bet tas viņam neliedz sarunāties arī ģimenē nonākušu nezināmas izcelsmes putnu. Ar mājas kaķi viņš, šķiet nerunā, taču gan viņš, gan putni, saprot, ko kaķi runā. Un par Stjuarta seksualitāti es vispār nezinu, ko lai domā - grāmatas gaitā viņam rodas jūtas gan pret putnu, gan pret miniatūru cilvēku meiteni, bet viņš ir un paliek pele pasaulē, kurā mīt arī peles. Īsumā - esmu ļoti samulsis. Vēl viens aspekts, kas mani tracināja, ir autora aizraušanās ar nevajadzīgām detaļām. Piemēram, situācijā, kad Stjuarts pēkšņi uz vienu dienu kļūst par skolotāju (tas, starp citu, varētu būt transformējies par to, kā par skolotāju kļūst Gudrais spilvens vienā Kivirehka stāstā), nez kādēļ autoram nepieciešams nosaukt vārdā un uzvārdā teju katru skolēnu klasē, kuru varonis vienu dienu māca. Proti, šie visi personāži nekad vairs tekstā nepārādīsies un sniegtā informācija jau pirmajā brīdī ir bezjēdzīga.

Īsais vērtējums - lai arī šī grāmata ir bērnu literatūras klasika, manuprāt, bez iepazīstināšanas ar to bērns itin labi var iztikt. Protams, mazliet lielākam bērnam var izglītošanas nolūkos noderēt te dažādi piesaukti kuģniecības termini un vēl šāds tāds vārdu krājumu bagātināšanai noderīgs materiāls, bet, manuprāt, grāmata ir pamatīgi novecojusi kopš savas izdošanas laika (1945. gads), un šķiet daudz antīkāka nekā, piemēram, "Vinnijs Pūks".
2022-01-16
6.5
comments powered by Disqus