The Net Delusion
Jevgeņija Morozova grāmata "The Net Delusion" jeb "Tīkla maldi" ir ļoti vērtīgs un savā ziņā pravietisks darbs, taču vienlaikus tai netrūkst arī problēmu, kuru dēļ es drīzāk ieteiktu iepazīties ar izvērstu tās kopsavilkumu (patiešām izvērstu, nevis virsējās kārtas skrāpējumu, kādu esmu spējīgs uzrakstīt es), nevis grāmatu pilnā apjomā.
Ja man vajadzētu izstāstīt, par ko ir šī grāmata, viena tvīta ietvaros (uz ko Morozovs visticamāk atteiktu, ka 140 zīmēs tu būsi spiests pārmērīgi triviliazēt jebkuru domu), es teiktu šādi: "Internets konkrēti un tehnoloģijas kopumā nespēj veicināt demokrātiju, bet var kļūt par ieročiem autokrātu rokās, tāpēc nepieciešams to regulēt, bet tas ir sarežģīti." Ja ņem vērā, ka grāmatu viņš uzrakstīja 2010. gadā, laikā, kad daudzas ar Internetu saistītas problēmas vēl nebija pilnvērtīgi rādījušas savu seju (piem., tas bija pirms Cambridge Analytica, trampisma un par ask.com pašnāvniekiem), var teikt - viņš mūs brīdināja savlaicīgi un šī grāmata izrādījusies pravietiska. Un tomēr reizē tā ir arī slikti novecojusi, jo tagad vairums tajā aprakstīto zemūdens akmeņu vairs sen nav zemūdens, kamēr piesauktie konkrētie piemēri ir tik tāla pagātne, ka vairs īsti nespēj ar lasītāju rezonēt.
Savu apsūdzību Internetam kā viltus Mesijam Morozovs sāk ar stāstu par iedzīvotāju protestiem pēc kārtējām viltotajām vēlēšanām Irānā un to, kā rietumnieku apziņā tās ienesa saukli: "This revolution will be tweeted" un radīja maldīgu iespaidu, ka Twitteris (un soctīkli kā tādi) spēj gāzt nedemokrātiskus režīmus un ka līdzīgi kā "Radio Brīvā Eiropa" sadrupināja padomju impēriju, ar investīcijām Internetā, nevis ieročos, varēs gāzt arī, piemēram, Voldemortu un kartupeļu tarakānu. Protams, zinot reālo pieredzi, ka gluži pretēji, ar soctīklu palīdzību var pie varas nākt apelsīnkrāsas sociopāts un puņķus ēdošs jurists, rozā brilles lielā mērā ir kritušas un vismaz es sen uz Internetu raugos drīzāk kā uz kūlas ugunsgrēku, nevis visu pasaules problēmu risinājumu, tālab "The Net Delusion" vērtība šobrīd šķiet vairāk tajā, ka šāds viedoklis pastāvēja vēl tad, kad cerības, ka internets mūs satuvinās, nevis vēl vairāk šķels, šķita kaut cik pamatotas.
Un te Morozovs vēl reiz labi ar akmeni dod tev pa pieri: atklāj to, kā līdzīgus brīnumus tehnokrāti gaidījuši no visām iepriekšējām tehnoloģijām, sākot ar telegrāfu, un kā atkal un atkal izrādijies, ka tehnoloģija pati par sevi nerisina neko, toties rada jaunas problēmas (te nāk prātā kāda literatūras klasiķa stāsts par jaunu ieroci, kas ir tik briesmīgs, ka padarīs nākotnē karus neiespējamus, kur stāsta beigās atklājas, ka runa ir par koku ar uzasinātu galu). Šis ir jaudīgi, un, iespējams, spētu atvēsināt kādu pārīti optimistu, kas sagaida, ka mākslīgais intelekts un tā pravietis ChatGPT beidzot kļūs par to īsto tehnoloģisko izrāvienu, kas apturēs viltus ziņas, sazvērestības teorijas un varbūt pat globālo sasilšanu (nekas, ka šis risinājums jau šobrīd šo sasilšanu veicina, tērējot dramatiski daudz elektrības, lai zīmētu čurājošus pitekantropus vai izvērsti atbildētu uz jautājumu, vai Elviss ir dzīvs), taču nebūšu naivs - ticīgos tik viegli nepārliecināt.
Un beigās tas viss atduras pret fundamentālu problēmu - vairāk kā 300 šīs grāmatas lappusēs Morozovs atkal un atkal atgriežas pie vienām un tām pašām tēzēm un kā vienīgo risinājumu visām ar Internetu saistītajām problēmām viņš piedāvā tā regulēšanu, bet nespēj atbildēt - kā tieši. Līdz ar to mani iebildumi ir tādi, ka noisināta uz pusi šī grāmata būtu divtik jaudīga un nekādas nianses nezaudētu - lai arī autors problēmai cenšas pievērsties no dažādiem aspektiem, bieži viņš atgriežas pie tā paša. Un līdz ar to mans īkšķis uz augšu līdzās šai grāmatai ir ar lielu devu atturības.
Jā, beigās jāpiebilst, ka es piekrītu autora vērtībām un saprotu viņa sāpi (Morozovs ir no Baltkrievijas), tālab lasitājam no putinlandes interešu tiešās zonas viņš ir īpaši labi saprotams.
Ja man vajadzētu izstāstīt, par ko ir šī grāmata, viena tvīta ietvaros (uz ko Morozovs visticamāk atteiktu, ka 140 zīmēs tu būsi spiests pārmērīgi triviliazēt jebkuru domu), es teiktu šādi: "Internets konkrēti un tehnoloģijas kopumā nespēj veicināt demokrātiju, bet var kļūt par ieročiem autokrātu rokās, tāpēc nepieciešams to regulēt, bet tas ir sarežģīti." Ja ņem vērā, ka grāmatu viņš uzrakstīja 2010. gadā, laikā, kad daudzas ar Internetu saistītas problēmas vēl nebija pilnvērtīgi rādījušas savu seju (piem., tas bija pirms Cambridge Analytica, trampisma un par ask.com pašnāvniekiem), var teikt - viņš mūs brīdināja savlaicīgi un šī grāmata izrādījusies pravietiska. Un tomēr reizē tā ir arī slikti novecojusi, jo tagad vairums tajā aprakstīto zemūdens akmeņu vairs sen nav zemūdens, kamēr piesauktie konkrētie piemēri ir tik tāla pagātne, ka vairs īsti nespēj ar lasītāju rezonēt.
Savu apsūdzību Internetam kā viltus Mesijam Morozovs sāk ar stāstu par iedzīvotāju protestiem pēc kārtējām viltotajām vēlēšanām Irānā un to, kā rietumnieku apziņā tās ienesa saukli: "This revolution will be tweeted" un radīja maldīgu iespaidu, ka Twitteris (un soctīkli kā tādi) spēj gāzt nedemokrātiskus režīmus un ka līdzīgi kā "Radio Brīvā Eiropa" sadrupināja padomju impēriju, ar investīcijām Internetā, nevis ieročos, varēs gāzt arī, piemēram, Voldemortu un kartupeļu tarakānu. Protams, zinot reālo pieredzi, ka gluži pretēji, ar soctīklu palīdzību var pie varas nākt apelsīnkrāsas sociopāts un puņķus ēdošs jurists, rozā brilles lielā mērā ir kritušas un vismaz es sen uz Internetu raugos drīzāk kā uz kūlas ugunsgrēku, nevis visu pasaules problēmu risinājumu, tālab "The Net Delusion" vērtība šobrīd šķiet vairāk tajā, ka šāds viedoklis pastāvēja vēl tad, kad cerības, ka internets mūs satuvinās, nevis vēl vairāk šķels, šķita kaut cik pamatotas.
Un te Morozovs vēl reiz labi ar akmeni dod tev pa pieri: atklāj to, kā līdzīgus brīnumus tehnokrāti gaidījuši no visām iepriekšējām tehnoloģijām, sākot ar telegrāfu, un kā atkal un atkal izrādijies, ka tehnoloģija pati par sevi nerisina neko, toties rada jaunas problēmas (te nāk prātā kāda literatūras klasiķa stāsts par jaunu ieroci, kas ir tik briesmīgs, ka padarīs nākotnē karus neiespējamus, kur stāsta beigās atklājas, ka runa ir par koku ar uzasinātu galu). Šis ir jaudīgi, un, iespējams, spētu atvēsināt kādu pārīti optimistu, kas sagaida, ka mākslīgais intelekts un tā pravietis ChatGPT beidzot kļūs par to īsto tehnoloģisko izrāvienu, kas apturēs viltus ziņas, sazvērestības teorijas un varbūt pat globālo sasilšanu (nekas, ka šis risinājums jau šobrīd šo sasilšanu veicina, tērējot dramatiski daudz elektrības, lai zīmētu čurājošus pitekantropus vai izvērsti atbildētu uz jautājumu, vai Elviss ir dzīvs), taču nebūšu naivs - ticīgos tik viegli nepārliecināt.
Un beigās tas viss atduras pret fundamentālu problēmu - vairāk kā 300 šīs grāmatas lappusēs Morozovs atkal un atkal atgriežas pie vienām un tām pašām tēzēm un kā vienīgo risinājumu visām ar Internetu saistītajām problēmām viņš piedāvā tā regulēšanu, bet nespēj atbildēt - kā tieši. Līdz ar to mani iebildumi ir tādi, ka noisināta uz pusi šī grāmata būtu divtik jaudīga un nekādas nianses nezaudētu - lai arī autors problēmai cenšas pievērsties no dažādiem aspektiem, bieži viņš atgriežas pie tā paša. Un līdz ar to mans īkšķis uz augšu līdzās šai grāmatai ir ar lielu devu atturības.
Jā, beigās jāpiebilst, ka es piekrītu autora vērtībām un saprotu viņa sāpi (Morozovs ir no Baltkrievijas), tālab lasitājam no putinlandes interešu tiešās zonas viņš ir īpaši labi saprotams.
2023-11-20
comments powered by Disqus