Sirdsbūt

Ar kura latviešu mūziķa albuma klausīšanos vislabāk varētu pabeigt 2018. gadu? Protams, ka ar Evijas Vēberes pirmo pilna garuma studijas albumu "Sirdsbūt". Evijai 2018. gada beigu daļa atnesa daudz lielāku atpazīstamību kā iepriekš, galvenokārt pateicoties simtgades koncertam, kur viņas dziedājums bija vai nebija slikts (patiesībā - gluži vienalga).

Man pašam pirmā pazīšanās ar Eviju Vēberi notika "Pretējībās" - ierakstā, kur dažādi pašmāju mūziķi apdarinājuši Aspazijas tekstus. Tur Evija kopā ar grupu "Auroru" izpildīja "Tāltālu aiz laika", kas manā skatījumā (klausījumā) joprojām ir labākais, kas nācis no Evijas mutes - tur viņas balss šķita izcili labi piemērota konkrētajam stilam. Vēl 2018. gada vasarā Eviju redzēju Positivus'ā, un atkal jau nebūt nebiju vīlies (tur viņa piedalījās projekta "Nepāriet" sastāvā). Taču man nekad nebija nācies klausīties Eviju Vēberi kā patstāvīgu vienību - un vēl pilnā albuma garumā. Tiesa, vērts piebilst, ka "Sirdsbūt" nav sevišķi garš albums - tur nav ne 30 minūtes materiāla, bet jāsaka - iespējams, arī tā ir par daudz.

Tas, ka Evijai Vēberei ir ļoti īpatnēja balss, droši vien tagad ir zināms ikvienam. Taču būtiskākais jau nav tas, kāda ir balss, bet ko ar to iesāk. Un te nu jāsaka - mākslinieces prioritāšu sarakstā noteikti nav būt visiem patīkamai, viņas izvēlētais ceļš galīgi nav popmūzika, nosacīti dejojamus elektroniskus ritmus viņa samežģī ar ne vienmēr patīkamām atonālām skaņām, reizēm radot kaut ko tādu kā "Zīdtauriņi", ko man vismaz ir grūti klausīties - nudien sāp ausis, un es pat teiktu, ka vokāls tur nav lielākais no grēciniekiem. Citkārt viņa savu bērnišķīgo un super naivo balsi liek lietā veiksmīgāk - piem., tituldziesmā "Sirdsbūt" mūzika un balss ļoti labi viens otru papildina, rādot tādu Eviju Vēberi, ar kuru var arī draudzēties. To pašu es noteikti neteiktu par ieraksta garāko skaņdarbu - "Ej, un dzenies" ar Eduarda Veidenbauma vārdiem, kur princesīte/raganiņa motīvs man galīgi nesasaucas ar tekstu (Evija no nihilisma pārņemtā teksta ir izveidojusi tumšu pasaku, kas absolūti nešķiet vietā).

Nē, man noteikti patīk, ka ir mūziķi, kuri netiecas tikai pēc acumirklīgas slavas, bet iet katrs savu ceļu, taču Evija Vēbere laikam gan būs no tām dziesminiecēm, ar kurām man īsti pa ceļam nebūs. Elektroniskās rotaļas man daudz labāk patīk tādas, kā tās realizē Sniedze Prauliņa un Elizabete Balčus. Jā, viņām abām ir daudz pieradinātākas balsis un potenciāli Evija Vēbere noteikti var radīt kaut ko interesantu, taču vismaz "Sirdsbūt" (albums, nevis dziesma) mani nav pārliecinājis, ka viņa pati spēj radīt tādu mūziku, kurai viņas balss ir vislabāk piemērota. Šāds iespaids man bija radies pēc daudz dzirdētajām kritiskajām atsauksmēm par viņas interpretācijām par svešām dziesmām - ka tās vienkārši nav viņai radītas, bet realitāte ir tāda, ka vienkārši nav tādu dzīves situāciju, kad es gribētu dzirdēt lielā skaļumā "Zīdtauriņus".
2018-12-28
7.0
comments powered by Disqus