Kazhes pierakstu burtnīca

"Lieliskais Getbsijs" ir viena no tām grāmatām, no kurām sanāk prasīt vairāk nekā tās patiesībā spēj dot. Jebkas, par ko tu aprakstā ieraugi kaut ko tik pretenciozu kā "this is the great American novel" - "the" un nevis "a" liek tev noskaņoties uz tādu vilni, ka šis būs kaut kas tāds, kas nopūtīs tavu jumtu un pārvērtīs tevi par pilnīgi citu cilvēku. Un tad tu izlasi grāmatu, un izrādās, ka tā vienkārši ir ļoti laba, bet ne kaut kas TĀDS.
Cik saprotu, Skots Ficdžeralds savā laikmetā bija amerikāņu ekvivalents anglim Ivlinam Vo - viņi abi rakstīja par visai līdzīgām aprindām piederošiem cilvēkiem, viņiem bija visai līdzīga pasaules uztvere (varbūt vienīgi Vo vairāk uzsvaru lika uz cinismu, kamēr Ficdžeralds - uz dramatismu).
Šī grāmatas galvenais varonis Džejs Getbsijs ir tipisks amerikāņu sapņa iemiesojums - vīrietis, kas sācis ar neko, ir kļuvis par miljonāru, taču patiesībā viņam visi panākumi bijuši vajadzīgi tikai viena mērķa sasniegšanai - lai atkarotu Deizijas sirdi. Viņi ir bijuši tuvi pirms pieciem gadiem, taču Getsbijam tolaik nebija naudas un viņu nosūtīja karot 1.Pasaules karā. Viņa prombūtnes laikā Deizija ir apprecējusies ar ne pārāk simpātisko Tomu, kuram pašam ir ārpuslaulības sakars, taču Toms nemaz nejūt sirdsapziņas pārmetumus. Patiesībā gan izrādās, ka arī Deizija ir visai emocionāli tukša būtne, kā rezultātā par stāsta upuriem kļūst Toma mīļākā, viņas vīrs un Getsbijs, kuriem visiem grāmata beidzas visai skumji, kamēr mazāk emocionālie grāmatas varoņi varbūt gūst kādas mācības, bet principā no ūdens iziet sausām kājām.
Kaut kā šobrīd man galīgi nenāk prātā kaut kādas vērtīgas atziņas, tad laikam nav ko sevi mocīt, pateikšu kaut kādu tradicionālo kopsavilkumu par to, ka grāmata ir laba un vērtīga un ka tev arī to vajadzētu izlasīt, ja gadījumā sanācis, ka neesi to lasījis, bet vienlaikus - šī nebūs no tām grāmatām, ar kuru slavināšanu es tev uzmākšos - tik dramatiskā sajūsmā par to es arī neesmu.