FFS
Kriptiskais nosaukums "FFS", kas pirmajā brīdī neko neizsaka, patiesībā slēpj kaut ko ļoti pat zināmu - "Sparks" un "Franz Ferdinand" apvienošanos zem vienota zīmola. Ja pirmajā brīdī tas varētu kādam likt saraukt uzacis: "Kādā sakarā skotu indīrokeri FF, kas joprojām Eiropā ir itin aktuāla grupa, apvienojušies ar kaut kādiem amerikāņu pensionāriem, kuriem pēdējais hits bija pirms vairāk kā divdesmit gadiem?" Taču patiesībā viss ir itin loģiski. Pirmkārt, "Sparks" nav īsti viens no tiem kolektīviem, kuru kvalitāte mērāma līdzās popularitātes līknei - brāļi Maili allaž lielākoties ir gājuši mazliet savrupu ceļu, un viņu pēdējie ieraksti vismaz kritiķu acīs atzīti par itin labiem. Un neviens cits kā es pats pirms pāris gadiem, klausoties uz to brīdi svaigo Franz Ferdinand ceturto albumu, secināju, ka tas pamatīgi atsauc astoņdesmito gadu Sparks daiļradi. Līdz ar to - viss itin loģiski. Jautājums tikai - kas sanācis, grupām apvienojot spēkus?
Pareizākais veids šo droši vien būtu raksturot kā Sparks albumu ar jaunu pavadošo grupu, kas patiesībā ir itin labi, jo lai gan savā ilgajā tūrē, kurā šie piestāja arī Ventspilī, Sparks dziedāja: "Two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you", pilna grupa tomēr ir pilnīgi cita padarīšana, nekā tikai viens Rons Mails pie sintezatora. Un savos ziedu laikos septiņdesmitajos gados Sparks tomēr izcēlās ar ļoti krāšņu un pilnu skanējumu. Taču varbūt tā gluži nav - lielā mērā FF līdzdalība ir ieviesusi pārmaiņas arī Sparks darbībā - šajā ierakstā tu nedzirdēsi pēdējā laikā tik ierastās Sparks dziesmas ar tekstu no vienas vienīgas frāzes, tā vietā atgriežoties pie daudz tradicionālākām dziesmu konstrukcijām. Protams, teksti gan ir izteikti Sparks manierē ar raksturīgu dīvainības līmeni.
Jā, tas ir interesanti, ka līdz ar Franz Ferdinand piesaistīšanu reizi pa reizei Sparks izklausās kā tajos laikos, kad viņi imitēja savu līdzdalību glamrock pasaulē - vismaz "Save Me from Myself" itin labi iederētos jebkurā viņu septiņdesmito gadu ierakstā, ja nu vienīgi Rasela Maila balss tolaik bija spēcīgāka, bet Aleksa Kapranosa pievienošanās šajā departamentā arī ir lieti noderīga. Savdabīgi, ka šajā ierakstā spilgtākā kompozīcija saucas "Collaborations Don't Work", kurā abi vokālisti savā starpā sacenšas ar argumentiem, kāpēc kopdarbība mūzikā ne pie kā laba nenoved, skaņdarba ietvaros izejot cauri itin daudzveidīgiem muzikālajiem stiliem un noskaņām. Tāpat ļoti lipīga ir ierakstu noslēdzošā "Piss Off", kas arī ir tipiski mailiska.
Skaidrs, ka par nekādu megadižpārdokli šis ieraksts nekļuva, jo pat "Franz Ferdinand" popularitāte šobrīd nav nekāda izcilā, kur nu vēl "Sparks", bet man tas noteikti ir viens no patīkamākajiem atklājumiem 2015.gada mūzikā. Un man ir nospļauties, ka tas lielā mērā sakņojas aizgājušās desmitgadēs.
Pareizākais veids šo droši vien būtu raksturot kā Sparks albumu ar jaunu pavadošo grupu, kas patiesībā ir itin labi, jo lai gan savā ilgajā tūrē, kurā šie piestāja arī Ventspilī, Sparks dziedāja: "Two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you", pilna grupa tomēr ir pilnīgi cita padarīšana, nekā tikai viens Rons Mails pie sintezatora. Un savos ziedu laikos septiņdesmitajos gados Sparks tomēr izcēlās ar ļoti krāšņu un pilnu skanējumu. Taču varbūt tā gluži nav - lielā mērā FF līdzdalība ir ieviesusi pārmaiņas arī Sparks darbībā - šajā ierakstā tu nedzirdēsi pēdējā laikā tik ierastās Sparks dziesmas ar tekstu no vienas vienīgas frāzes, tā vietā atgriežoties pie daudz tradicionālākām dziesmu konstrukcijām. Protams, teksti gan ir izteikti Sparks manierē ar raksturīgu dīvainības līmeni.
Jā, tas ir interesanti, ka līdz ar Franz Ferdinand piesaistīšanu reizi pa reizei Sparks izklausās kā tajos laikos, kad viņi imitēja savu līdzdalību glamrock pasaulē - vismaz "Save Me from Myself" itin labi iederētos jebkurā viņu septiņdesmito gadu ierakstā, ja nu vienīgi Rasela Maila balss tolaik bija spēcīgāka, bet Aleksa Kapranosa pievienošanās šajā departamentā arī ir lieti noderīga. Savdabīgi, ka šajā ierakstā spilgtākā kompozīcija saucas "Collaborations Don't Work", kurā abi vokālisti savā starpā sacenšas ar argumentiem, kāpēc kopdarbība mūzikā ne pie kā laba nenoved, skaņdarba ietvaros izejot cauri itin daudzveidīgiem muzikālajiem stiliem un noskaņām. Tāpat ļoti lipīga ir ierakstu noslēdzošā "Piss Off", kas arī ir tipiski mailiska.
Skaidrs, ka par nekādu megadižpārdokli šis ieraksts nekļuva, jo pat "Franz Ferdinand" popularitāte šobrīd nav nekāda izcilā, kur nu vēl "Sparks", bet man tas noteikti ir viens no patīkamākajiem atklājumiem 2015.gada mūzikā. Un man ir nospļauties, ka tas lielā mērā sakņojas aizgājušās desmitgadēs.
2015-11-25
comments powered by Disqus