Kazhes pierakstu burtnīca

Kā dzima doma braukt šogad uz NOS Primavera Sound festivālu Porto, es tev nemaz tā precīzi nepateikšu. Droši, ka tā bija mana iniciatīva, bet kāpēc tā radās - kas to lai vairs atcerās. Taču ar garantiju varu pateikt, kad šī doma radās - 16.februārī, jo tieši tajā datumā izsūtīju dažiem draugiem vēstules ar jautājumu, vai kāds no viņiem vēlētos šajā braucienā pievienoties. Toreiz kā māksliniekus, kurus vērts redzēt, ieteicu sekojošos: Air, Animal Collective, Beach House, Brian Wilson, PJ Harvey, Sigur Ros un Tortoise. Tagad jāatzīst, ka "Dzīvnieku kolektīvu" un "Bruņurupuci" mēs beigās nemaz neredzējām, bet sevišķi par to neskumstu. Toties mēs redzējām daudz cita un ne tikai festivālā, par ko esmu priecīgs.


Līdzās man un Marinai uz Portugāli doties atsaucās Baiba. Diez ko nesteidzām ar aviobiļešu iegādi, bet patiesībā neko dižu tas laikam arī nebūtu mainījis - tā kā uz nevienu Portugāles pilsētu tiešo reisu no Rīgas nav, tāpat kaut kas bija jākombinē un beigu beigās palikām pie varianta, kad gan turpceļā, gan atceļā starp lidojumiem bija nakts. Turpceļā - vienā no depresīvākajām vietām Eiropā, kru man ir nācies būt,- Beļģijas Šarleruā, bet atceļā - Brēmenē. Tāpat bez sevišķas steigas, proti, pēdējā nedēļā rezervējām naktsmītnes Portugālē gan festivālam, gan dažām dienām pirms tā, ko grasījāmies pavadīt braucot ar vilcienu, un vismaz aptuveni saplānojām, ko tad īsti tur darīsim.

Izlidošana no Rīgas notika piektdienas vakarā, līdz ar to visi trīs godprātīgi pabeidzām darba nedēļu un varējām posties ceļā. Mājās atstājām kaķi un pa pusei sagatavotu dežūru grafiku tā apciemošanai (Paldies maniem vecākiem, Ilzei un Irbei, Raitim un Anitai par godprātīgu un regulāru kaķa tehniskās apkopes veikšanu!), bet mūs pašus (un, protams, arī Baibu) Rīgas lidostā nogādāja Ilze. Tā kā mums Šarleruā bija paredzēta tikai stipri īsa nakts, viesnīcu tai nemeklējām, bet bijām ieplānojuši gulēt pašā lidostā, līdz ar to pirmo izgulēšanās posmu veicu jau lidmašīnā, kas man pēdējā laikā, par laimi, padodas itin labi.

Atceroties nebūt ne sen Briseles lidostā notikušos terora aktus, biju gatavs, ka arī Šarleruā tagad būs paaugstināti drošības pasākumi. Zināmā mērā tā arī bija - gan iekļūšana lidostā, gan iziešana no tās ārā bija iespējamas pa tikai vienām durvīm, apkārt visu laiku staigāja vīri ar automātiem. Sajūtas lidostā gan tāpat nekādas labās nebija - uzreiz sākās baigākā drūzma, un arī publika te bija tāda apšaubāma - katrā ziņā eiropiešu tur galīgi nebija daudz. Taču ja jau bijām noskaņojušies uz gulēšanu turpat lidostā, tad tā bija vien jāveic. Tik vien jautājums - kur gulēt. Loģiski, ka zona aiz drošības kontroles pa nakti nav pieejama, līdz ar to nācās meklēt vietiņu, kur novietoties turpat šķūņa (kas gan cits, ja ne šķūnis, ir šī lidosta) lielākajā telpā pie ieejas. Tā kā mēs nebūt nebijām vienīgie nakšņošanas plānotāji lidostās, izrādījās, ka krēsli jau gandrīz visi bija aizsisti. Taču tad mēs ieraudzījām kastes. Nezinu, kā tas nākas, bet lidostā ir plaši pieejamas tās pelēkās kastes, kurās pa dienu krāmē mantas pirms metāla detektoru pārbaudes, un pa nakti šīs kastes pārvēršas par guļvietām daudziem cilvēkiem. Noskatījāmies, ka daži biedri jau bija iekārtojušies kastēs (pieejas, kā tās izmantot, ir atšķirīgas - sākot ar gulēšanu vienā kastē un beidzot ar divguļamas "gultas" izveidi no sešām kastēm). Paņēmām katrs pa trim kastēm un iekārtojāmies brīvākā stūrītī. Nevarētu teikt, ka tā būtu labākā gulēšana, kādu esmu pieredzējis, bet patiesībā nebija tik slikti, kā varētu baidīties. Vismaz divas-trīs stundiņas es noteikti nogulēju, un biju diezgan apbēdināts, kad rīta pusē kāds apsargs lika celties augšā un vākt kastes nost.


Agrā rīta stundā vēl aizčāpojām atrast slēpni lidostas stāvvietā, ļaujot Marinai iegūt +1 valstu statistikā. Protams, par pilnvērtīgu vizīti Beļģijā šo nekādi nevar uzskatīt, līdz ar to "skrāpējamajā" kartē uz sienas šo valsti kā kopā apmeklētu neatzīmējām, taču vismaz pēc slēpņošanas standartiem Beļģijā patiešām atzīmējāmies. Tad vēl kādas pāris stundiņas, un beidzot varējām kāpt lidmašīnā uz Porto.

Baiba Porto bija bijusi 2007.gadā. Es - 2011. Proti, ne dramatiski sen, bet tomēr pirms zināma laiciņa. Nezinu, vai tas mums palīdzēja vai nē, bet ar metro atrašanu lidostā mums radās problēmas - sākumā meklējām to pilnīgā nevietā, tomēr otrajā piegājienā viss izdevās veiksmīgi, nopirkām biļetes līdz Campanha stacijai, no kurienes bija paredzēts ar vilcienu doties uz Aveiro. Gadījumā, ja tev nav gadījies būt Porto, ņem vērā, ka tā ir pilsēta ar visai komisku metro, kas patiesībā tāds modernizēts tramvajs vien ir - taču vismaz šis tramvajs kursē precīzi pēc grafika, ir svaigs un tīrs, un ja jau vietējiem labpatīkas to dēvēt par metro, kālab gan lai liegt viņiem šādu prieciņu?


Turpat Kampaņas stacijas tuvumā gribējām ieēst brokastis, ko arī veiksmīgi paveicām. Tad gan posāmies uz vilcienu. Ceļš uz Aveiro no Porto galīgi nav garš, līdz ar to vēl bija mazliet par agru, lai mēs varētu doties uz savu rezervēto Airbnb dzīvokli. Laiku tomēr pavadījām lietderīgi - apgādājāmies ar pudeli lambrusco un šo to uzkožamu, un svinīgi atzīmējām mūsu ierašanos Portugalē. Rezultātā pat sanāca, ka uz dzīvokli nācās pasteigties, lai nenokavētu tikšanos ar meiteni, kura mums iedeva atslēgas. Iepriekš bijām mēģinājuši uzminēt, vai Nastia, kura bija norādīta kā dzīvokļa saimniece, izrādīsies vietējā ar netipisku vārdu vai tomēr krieviete. Izrādījās - otrais variants, tiesa krieviski Nastja runāja ar pamatīgu akcentu un, kā varēja saprast, nevienas valodas, kurā viņa runātu nevainojami, jaunās sievietes krājumā nebija. Dzīvoklis izrādījās itin apjomīgs - ar, ja nekļūdos, trim istabām un sešām gultas vietām, mēs tur būtu varējuši arī sarīkot daudz lielāku ballīti, ja vien būtu pietiekama kompānija. Tiesa, ja neskaita platību, pats dzīvoklis nebija nekas satriecošs - tāds tipisks izīrējamā tipa dzīvoklis, kas īsti neatbilst Airbnb pamatidejai - tā galīgi nav vieta, kur ikdienā kāds dzīvotu, bet gan tipisks "rental apartment", kurā vēl turklāt nebija korķviļķa. Vispār korķviļķu trūkums Airbnb ir diezgan tipiska problēma, ar ko saskārāmies jau ne pirmo reizi, līdz ar to galīgi nav pārsteidzoši, ka arī Portugāles ceļojumā apgādājāmies ar jaunu korķviļķi, tādējādi mājās mums jau pamazām sāk veidoties šo tik noderīgo rīku kolekcija.


Protams, ne jau tikai vīnu baudīt mēs bijām ieradušies Portugālē, tāpēc ātri vien devāmies no dzīvokļa prom, skatīt, ar ko gan Aveiro mūs pārsteigs (zināmā mērā - ar ko tā pārsteigs Marinu, jo šajā pilsētā gan Baiba, gan es iepriekš arī bijām viesojušies, tiesa vismaz manā gadījumā - uz daudz īsāku laika sprīdi). Izmantojām piedāvājumu, kas arī bija zināms no iepriekšējās vizītes - Aveiro bezmaksas velosipēdus. Ja izbraucot ar šiem riteņiem, man radās sajūta, ka tie kopš 2011.gada ir kļuvuši manāmi sliktāki, tad pēcāk pārlasot savu blogu secināju - nē, arī toreiz tie bija ļoti skumjā stāvoklī. No otras puses - ja jau par riteņiem nav jāmaksā, jāpriecājas par tiem, kādi lai tie arī nebūtu - nekas, ka varbūt ne visiem mums bija riteņi ar bremzēm un ne visiem sēdekļi bija optimālā augstumā, bet šādā veidā pārvietošanās pa pilsētu nenoliedzami bija ātrāka un interesantāka, nekā tā būtu vienkārši ar kājām. Un pilsēta Aveiro, protams, ir ļoti skaista. Biju pat piemirsis to, cik feinas ir Portugāles flīzētās mājiņas, cik jauki ir Aveiro kanāliņi (protams, tā nav nekāda Portugāles Venēcija, bet ūdeņu pilsētā ir patiešām daudz). Izbraukājām pilsētu krustu-šķērsu, par mazuma piegaršu galīgi sūdzību nebūtu. Apskatījāmies, kā meitenes rādīja mākslas vingrošanas paraugdemonstrējumus (jāatzīst, ar sinhrono izpildījumu bija nopietnas problēmas - cerams, ka viņas neplāno startēt Rio Olimpiskajās spēlēs), mazliet pavērojām, kā puiši spēlē futbolu, pasēdējām parciņā, sastapām bundziniekus gondolās (nezinu, kas tas bija par pasākumu, bet redzējām kanālā vairākas gondolas, katrā no kurām bija pa kādiem astoņiem bungas spēlējošiem cilvēkiem), un tad jau jutāmies pietiekami saguruši, lai varētu doties uz dzīvokli vakarēt. Kā nekā iepriekšējā naktī bijām gulējuši uz kastēm lidostā, līdz ar to noskaņojuma un spēka ļoti ilgi vazāties mums nebija. Turklāt - nav jau tā, ka Aveiro ar tās 80 tūkstošiem cilvēku būtu tik daudz apskates objektu, ka ar pusi dienas nebūtu gana.



No rīta es piecēlos agri, jo man bija plāns doties skriet. Kā nekā līdzās daudziem citiem statistikas rādītājiem, kuriem pēdējā laikā cenšos sekot, ir arī skriešana dažādās valstīs un pilsētās, līdz ar to ir tikai dabiski, ka arī Portugālē man vajadzēja skriet. Kā jau to varētu gaidīt, agrā rīta stundā svētdienā Aveiro lielu skrējēju (un jebkādu cita veida cilvēku) pūļu nebija, varēja mierīgi paskaidrīt, kur nu sagribējās. Un kur sagribējās? Virzienā uz lagūnu, kuru nebijām sasnieguši iepriekšējā dienā ar velo. Neko tālu lagūnā gan tikt man tāpat neizdevās, bet vismaz vietā, ko iepriekšējā dienā bijām noturējuši par ūdens attīrīšanas iekārtām, redzēju bariņu balto gārņu un vēl kaut kādus mazāk izteiksmīgus putnus. Pēc tam vēl mazliet pariņķoju pa pilsētas centru un ar noskrietiem desmit kilometriem finišēju pie dzīvokļa. Tiesa vēlāk nācās pirmo kilometru no maršruta nogriezt, jo mans pulkstenis bija kaut ko sajaucis un pasludinājis pirmo noskrieto kilometru par labāko manā līdzšinējā skriešanas karjerā, kas, protams, bija klajas muļķības.

Šajā dienā mūsu plānos bija izbraukšana ar Portugālē pēdējo funkcionējošo šaursliežu dzelzceļa līniju, sauktu par "Linha do Vouga". Jāatzīst gan, ka vilcieni šajā līnijā neizskatās gluži pēc tādiem retro transporta līdzekļiem kā mūsu Alūksnes-Gulbenees bānītis, arī sliežu platums ir lielāks, tomēr sajūtas tas mums sarūpēja visnotaļ autentiskas. Internetos ar informāciju par Vouga līnijas darbību ir pašvaki - tā ar 100% garantiju joprojām nevaru apgalvot, vai mēs izbraucām visu tās funkcionējošo posmu, vai arī ir vēl kādas dzelzceļa daļas, kuras joprojām ir braucamas (šķiet, ka tomēr otrais variants, taču pa vidu ir slēgtais posms, kuru nav skaidrs, kādā veidā var apbraukt). Tā kā Vouga līnijas sākums ir tieši Aveiro, mūsu plāns bija vienkāršs - aizbraukt līdz tālākajai vietai, kurp šaursliežu dzelzceļš mūs varēs nogādās (Sernada do Vouga), un no turienes doties pastaigāt. Biju lasījis par velo maršrutu, kuru no Sernadas var veikt, taču tā kā tas ir komercpasākums ar gidiem, karte publiski pieejama nebija un patiesībā kalnainajā Portugālē vasaras tveicē pēc riteņa nemaz neprasījās (viens ir izbraukt pa plakano Aveiro, kas cits - testies kalnā), tāpēc plānojām iespējami daudz izstaigāt ar kājām.

Mūsu vilciens kavējās, kas sevišķi nepārsteidza, jo Portugāle galīgi nav viena no tām valstīm, kur viss notiek laikā. Taču, kad tas ieradās, bija pamatotas bažas, ka nekur tālu mēs neaizbrauksim. Es esmu redzējis bildēs un filmās tvaika lokomotīves - tās parasti patiešām diezgan pamatīgi dūmo, taču mūsu vilciens, lai arī galīgi ne pirmā svaiguma (vizuāli - droši vien pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu produkts), pilngīgi noteikti nedarbojās uz tvaika, bet kūpēja tas kapitāli. Un tā parasti nav laba zīme. Interesantā kārtā no vilciena tika atdalīta puse, bet mums palika tieši kūpošā daļa. Tā īsti pārliecības, ka vilciens jebkur dosies mums nebija, tomēr pēc kāda laika pavadonis (vai tomēr labāk viņu saukt par konduktoru) mūs aicināja sēsties vilcienā. Ja jāsēžas, jāsēžas, pieņēmām, ka portugāļi zina, ko viņi dara. Un patiešām pēc brīža uzsākām braukšanu, taču gandrīz tikpat ātri to atkal izbeidzām - nobraucis labi ja kilometru vilciens apstājās. Kas tieši ar to notika, mēs, protams, nezinājām, jo neviens jau neko pat nemēģināja skaidrot. Pēc mirkļa redzējām mašīnistu dodamies uz vilciena otru galu. Pirmā versija - brauksim atpakaļ. Tomēr nē - kā izrādījās, vilciena aizmugurē tika veikts kaut kāds "restarts", lai vilcienu varētu atkal iedarbināt un pabraukt vēl kādus pāris kilometrus. Tā, ik pēc brīža apstājoties, mēs pamazām braucām mums vajadzīgajā virzienā, bet nu ļoti nesteidzīgs bija šis process. Stacija, līdz kurai gāja vilciens, tika sasniegta pēc vairāk kā stundas. Un cik tur bija kilometru? 17. Pārsteidzošā kārtā portugāļi, ar kuriem kopā braucām vagonā, šķita par šo itin mierīgi - viņiem jau droši vien arī nebija jāsteidzas. Ja nu vienīgi pīpētāji gan savu ieradumu praktizēja arī vagonā, par ko gan no konduktora saņēma aizrādījumu, kas ne mazākajā mērā netika ņemts vērā. Sajūta, ka portugāļi būtu likumpaklausīgi, nekādi neradās.


Ar stundu ceļā mums tomēr izrādījās pārāk maz - Águeda, līdz kurienei bija mūsu biļetes, nebija vis maršruta galapunkts, bet gan stacija, par kuru biju lasījis velomaršruta aprakstā, ka tur sākšoties izbraukums ar bānīti. Proti, patiesībā man pat bija šķitis, ka Aveiro-Agueda posmu vēl brauksim ar normālo vilcienu. Taču, kā lai arī nebūtu, mūsu kūpošās šausmas (uz kurām atskatījās visi garāmgājēji) nemaz līdz gala stacijai nebrauca, tāpēc pārkāpšana Aguedā nākamajā vilcienā šķita tikai loģiska. Taču skāde bija tajā, ka gandrīz visu ceļu tam vilcienam tomēr bija jāveic - atbilstoši maršrutam, lēnais divplāksnis devās līdz Macinhata do Vouga - jeb priekšpēdējai stacijai līnijā. Un skaidrs, ka nākamais vilciens nevarētu tam tikt garām. Kas nozīmēja mums papildu gaidīšanu Aguedas stacijā līdz sliedes būs brīvas un mēs varēsim braukt - šķiet, vēl 40 minūtes mēs tur nosēdējām. Un tad beidzot braucām tālāk. Vispār Vougas līnija atrodas pastāvīgu slēgšanas draudu priekšā, un kopumā var saprast, kā tas nākas - tā ved pa ļoti mazapdzīvotiem apvidiem, pasažieru ir maz, uzturēšanas izmaksas gan jau ir lielas, sliedes jau tagad dažviet ir diezgan skumjā stāvoklī, un tas patiešām ir tikai laika jautājums, kad Vouga pārstās būt pieejama pasažieriem. Līdz ar to varam droši vien būt priecīgi, ka mums vēl bija iespēja izbraukt šajā maršrutā.


Sevišķas skaidrības par to, kur tieši vajadzētu iet pastaigā, mums nebija, taču tā nebija liela bēda - kaut kādu maršrutu, pa daļai sekojot pieejamajiem slēpņiem, Marina kartē uzmeta, un tad nu gājām. Ļoti veiksmīgi jau teju pašā maršruta sākumā nočiepām citronu, pateicoties kam mūsu ūdens pudelē nebija vairs vienkāršs krāna ūdens, bet gan gards citronūdens (šādu triku vēl vairākas reizes ceļojuma laikā atkārtojām, tiesa, vienu citronu pat iegādājāmies veikalā). Gājām pa kalniem un lejām, gar mājām un gar baznīcām, bet lielākoties pa neapdzīvotām vietām. Cilvēkus neko daudz nemanījām - pat ciematos viņi šķita vairāk sēžam mājās, tikai suņi uz mums rēja. Sasniedzām mazpilsētu Albergaria-a-Velha, kur gribējām ieēst pusdienas. Picērijā, kuru noskatījām, gan klienti (vismaz uz ēšanu noskaņoti) nav bieža parādība, tāpēc izrādījās, ka no ēdienkartē pieejamajām picām nekas īsti pieejams nebija, jo iztrūka vairums sastāvdaļu. Tāpēc ļāvām, lai pavārs mūs pārsteidz un pagatavo trīs picas no tām sastāvdaļām, kas nu viņam ir krājumā (pa laimi vismaz siers bija šajā sarakstā), un patiesībā nemaz nebijām par saņemto vīlušies. Arī Albergaria-a-Velha kādreiz ir bijusi Vougas līnijas stacija, taču tagad vilcieni šajā posmā vairs nebrauc, sliedes ir skumjas un pamestas. Atsevišķus posmus gājām arī pa vecajām sliedēm, tomēr kopumā mūsu maršruts nebija gluži tik strukturēts, lai es tagad varētu no galvas uzzīmēt, kur tieši mēs tikām gājuši. Jau atceļā gandrīz sanāca neliels satraukums - izrādījās, ka ceļš gar upi, pa kuru gājām, bija vienā vietā iebrucis, bet nu neko - gājām apkārt, upē neiekritām. Beigās, veikuši teju 20 kilometrus, ieradāmies atkal Sernada do Vouga, kur gan bija paredzama diezgan ilga vilciena gaidīšana.



Te mums paveicās, ka pie stacijas bija pieejams gandrīz pilnībā funkcionējošs lokomotīvju griezulis (tādā ziņā, ka tas ir lietojams, bet netiek lietots), kuru tad arī pagriezu uz riņķi, tiesa lokomotīves funkcijas pildīja Baiba un Marina, nevis reāla lokomotīve, bet tas jau nekas. Izpētījām stacijas apkārtnē atrodamos vagonus (principā - nekā satriecoši interesanta), un tad jau atlika tikai sagaidīt vilcienu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Aveiro. Šajā reizē mums paveicās - vilciens nekūpēja, bet brauca normāli (ja nu vienīgi tam pa ceļam bija viena pietura uz 15 minūtēm, taču es šo posmu nogulēju, līdz ar to par šādu faktu uzzināju tikai vēlāk no Baibas).


Atgriezušies Aveiro, ieēdām Airbnb vakariņas un diezgan ātri atkal aizgājām gulēt - vēl pagaidām galīgi nebijām piešāvušies festivāla režīmam ar ilgu gulēšanu rītos un vēlu ballēšanos vakaros.

Pirmās daļas beigas.