Dry
Sākotnēji (no 1991. līdz 1993. gadam) PJ Harvey bija nevis solo mākslniece, bet gan trio, kurā līdzās pašai Polijai Džīnai ietilpa Robs Eliss un Ījans Olivers. Tiesa, līdz pirmā albuma tapšanas laikam Oliveru jau bija paspējis nomainīt Stīvs Vons. Lai arī pašai Hārvijai tā iznākšanas laikā bija tikai 22 gadi, ierakstā saklausāmaas teju visas iezīmes, kas viņu padarīja par vienu no retajām patiešām ļoti nozīmīgajām sievietēm rokmūzikas pasaulē.
Pati Hārvija par šo ierakstu ir izteikusies, ka tā tapšanas procesā viņa bija diezgan pārliecināta, ka tas viņai būs arī pēdējais, līdz ar to lieki bremzes pedāli viņa šajā ierakstā nav spiedusi, bet gan devusi tam visu, kas bija viņas spēkos. Un to var just. Noskaņas ziņā laikam jau nevar noliegt grunge mūzikas ietekmi uz PJ Harvey daiļradi - atsevišķās dziesmās viņa te līdzinās Kurta Kobeina māsai (piem., "O Stella"), taču par laimi - Hārvijai ir daudz spēcīgāka melodijas izjūta nekā, piem., Kortnijai Lavai (un, protams, nesamērojamas vokālās dotības).
Tajos laikos, protams, PJ Harvey patiešām bija maza meitene ar lielu ģitāru, taču viņas darbība neaprobežojās tikai ar grunge uzliktajiem rāmjiem. Hārvija spēj būt arī liriska, ne tikai nikna - tam labākais apliecinājums ir akustiskā "Plants and Rags", kurā pati PJ arī spēlē vijoli, bet Čazs Dikijs - čellu. Tāpat vijoles spēle ļoti simpātiska ir lipīgajā "Dress", kurā Hārvija līdzīgi kā "Ļeņingrad" meitene "Labutenu" dziesmā mēģina ar savu tērpu savaldzināt vīrieti, cik neērta lai arī nebūtu kleita (šajā gadījumā gan problēma izrādās tajā, ka vīrietim šī kleita nepatīk). Ik pa brīdim, ieslēdzot mazliet dusmīgāku režīmu, Hārvija izklausās pēc Cherie Currie no "The Runaways" - protams, ar tādu vienu atšķirību, ka Hārvija patiešām no pirmās dienas bija pilnīgi autentiska, nevis mārketinga produkts. Un par "Dry" varu teikt vienu - šis ieraksts nav ne par mata tiesu sliktāks kā vēlākie Hārvijas veikumi - bez kompromisiem, daudzveidīgs un gaužām profesionāls.
Pati Hārvija par šo ierakstu ir izteikusies, ka tā tapšanas procesā viņa bija diezgan pārliecināta, ka tas viņai būs arī pēdējais, līdz ar to lieki bremzes pedāli viņa šajā ierakstā nav spiedusi, bet gan devusi tam visu, kas bija viņas spēkos. Un to var just. Noskaņas ziņā laikam jau nevar noliegt grunge mūzikas ietekmi uz PJ Harvey daiļradi - atsevišķās dziesmās viņa te līdzinās Kurta Kobeina māsai (piem., "O Stella"), taču par laimi - Hārvijai ir daudz spēcīgāka melodijas izjūta nekā, piem., Kortnijai Lavai (un, protams, nesamērojamas vokālās dotības).
Tajos laikos, protams, PJ Harvey patiešām bija maza meitene ar lielu ģitāru, taču viņas darbība neaprobežojās tikai ar grunge uzliktajiem rāmjiem. Hārvija spēj būt arī liriska, ne tikai nikna - tam labākais apliecinājums ir akustiskā "Plants and Rags", kurā pati PJ arī spēlē vijoli, bet Čazs Dikijs - čellu. Tāpat vijoles spēle ļoti simpātiska ir lipīgajā "Dress", kurā Hārvija līdzīgi kā "Ļeņingrad" meitene "Labutenu" dziesmā mēģina ar savu tērpu savaldzināt vīrieti, cik neērta lai arī nebūtu kleita (šajā gadījumā gan problēma izrādās tajā, ka vīrietim šī kleita nepatīk). Ik pa brīdim, ieslēdzot mazliet dusmīgāku režīmu, Hārvija izklausās pēc Cherie Currie no "The Runaways" - protams, ar tādu vienu atšķirību, ka Hārvija patiešām no pirmās dienas bija pilnīgi autentiska, nevis mārketinga produkts. Un par "Dry" varu teikt vienu - šis ieraksts nav ne par mata tiesu sliktāks kā vēlākie Hārvijas veikumi - bez kompromisiem, daudzveidīgs un gaužām profesionāls.
2016-06-29
comments powered by Disqus