Kazhes pierakstu burtnīca

Fleims ar saviem Roltoniem uzstājās šī gada Kāpas vakara koncertā un jāsaka - tā bija īstā vieta un īstā grupa, kam izpildīt dažādu ārzemju un pašmāju mūziķu kaverversijas - profesionāli, enerģiski un izklaidējoši, piemēroti gan jaunākajiem orientieristiem, gan tādiem, ko par jaunākajiem vairs nenosauksi. Tad nu izlēmu noklausīties, kā tad skan šī kolektīva pašu radītā mūzika.

Lauciņš, kurā darbojas Rolltoni, nav sevišķi labi pārstāvēts latviešu mūzikā - americana jeb tradicionāla amerikāņu mūzika, kurā kopā saplūst elementi no folka, kantrī, blūza, R&B, rokenrola un pat gospeļmūzikas. Lieki teikt, ka dabiskākais skaidrojums americanas mazajai popularitātei Latvijā ir tāds, ka šeit nav Amerika un mums viņu tradīcijas nav sevišķi nozīmīgas (tas, protams, abstrahējoties no tā, ka jebkāda rokmūzika nav latviešiem tradicionāla un ka tautasdziesmas lielākoties netika dziedātas Elvisa manierē). Taču patiesībā nav jau tā, ka šī grupa būtu kaut kas tik ļoti latviešiem nepieņemams - ne jau velti vismaz daļēji viņi mitinās kantrīmūzikas laukumā, un tur jau pieprasījums ir itin liels (tā runā, ka kantrī/šlāgermūzikas festivāli esot labi apmeklēti, bet man īsti negribās pat Internetā par to pārliecināties).

Kā izrādās, grupas solists Atis Zviedris jeb Flame savulaik ir piedalījies Fabrikā kopā ar Donu (vēlāk arī šovā "Izklausies redzēts" - kas tas tāds lai arī būtu), taču laikam jau gluži tik populāram kā "Tev piedzims bērns" izpildītājam viņam nav izdevies kļūt (diez vai pretējā gadījumā viņš ar grupu uzstātos "Kāpā"!), cik saprotu, arī pārējiem viņa grupas dalībniekiem ir diezgan solīda muzikālā pieredze (tiesa, diez vai tik ilga kā pašam Zviedrim, jo vismaz no malas tie čaļi šķita būtiski jaunāki). Un viņu muzikālais veikums skan tiešām profesionāli - īsti nav kur piesieties, ir sajūta, ka mūziķi paši izbauda to, ko viņi spēlē, Zviedrim ir teicama angļu valodas dikcija (kas laikam pamatīgi trenēta, spēlējot svešas dziesmas). Cita lieta, ka vismaz man šī mūzika šķiet pildām ļoti konkrētas funkcijas - tā ir paredzēta korporatīvām ballītēm, zaļumballēm, koncertos alusdārzos un citiem pasākumiem, kur par uzstāšanos maksā. Tas, protams, nav nekas peļams - mūziķiem jau arī ir jādzīvo (un tikai no mūzikas, protams, izdzīvot ir diezgan neiespējami, ne velti Flame pastāvīgi dara čupu dažādu lietu ārpus muzicēšanas), bet vienlaikus tas nozīmē, ka šī ir tāda mūzika, kuru var vienlīdz labi klausīties un neklausīties. Ausij patīkama, profesionāla, bet dvēseles stīgas neaizskaroša (un kā gan mani varētu aizkustināt dziesmas par atgriešanos dzimtajā Luiziānā?). Tā jau feini, dzīvespriecīgi - feinākās dziesmas šķiet "Started out with nothing" un "This train is bound for glory", bet iet uz viņu tūres koncertu man būtu bail, jo tur būtu pārmērīgs risks sastapt vīrus kovbojcepurēs un džinsu vestēs, bet no tādiem man ir bail. Tomēr esmu snobs, tur šaubu nav.