Kazhes pierakstu burtnīca

Floriana Illīsa romāns "1913" patiesībā īsti nav romāns - vai vismaz tas nav tāds romāns, kā es biju no tā gaidījis. Tas ir atskats uz 1913. gadu vēsturiski nozīmīgu personu dzīvē - proti, ko gadā pirms 1. Pasaules kara darīja izcili rakstnieki, mākslinieki, filozofi, zinātnieki un tā tālāk. Tāda kā mini enciklopēdija, kurā gan liela daļa satura nav īsti enciklopēdijām raksturīga, jo vēsta par tās varoņu privāto (dzimum) dzīvi. Grāmatas varoņu vārdi ir ļoti skaļi - tur ir gan Pikaso, gan Tomass Manns, gan Kafka, gan Hitlers un Staļins, gan Rainers Marija Rilke, gan virkne citu (lielākoties tomēr ar vācvalodīgo pasauli saistītu personāžu).

Pašā Vācijā "1913" esot kļuvis par pamatīgu kases grāvēju, lai gan jāsaka godīgi - nesaprotu, kālabad. Ok, tajā ir dzeltenā publicistikas elements, kas ļauj tev uzzināt, kurš gulēja ar kuru, bet grāmata kā tāda man šķita itin garlaicīga - pārāk daudz tā satura, lai arī autors cenšas iespējami līgani pāriet no vienas tēmas uz otru un visu kaut kā sasaistīt kopā, manuprāt, neko dabiski tas viss tomēr nesanāk, un visvairāk iespaids man bija, ka man ir darīšana ar ne pārmērīgi veiksmīgu seriālu, kur man pamazām tiek atklāta virkne dažādu varoņu stāstu, kuri pagaidām nepārklājas, bet kaut kad - pēdējās sezonas beigās tam visam vajadzētu salikties kopā (bet gan jau nesaliksies). Bija sižeta līnijas, kas šķita saistošākas - piemēram, par Kafkas saraksti ar viņa mīļoto Feliči, kuru viņš bildināja ar vairākus desmitu lappušu garu vēstuli, kurā uzskaitīja visas savas sliktās īpašības (un drošības labad līdzīgu vēstuli viņš nosūtīja arī viņas tēvam) - nebūdams sevišķi tendēts uz pašreklāmu. Vēl gana saistoši man šķita lasīt par pusaudzi Bertoldu Brehtu, bet uz visa materiāla apjoma tas grāmatu manās acīs īsti neglāba. Visa tur ir par daudz, viss tā pamazām saplūst vienā lielā putrā, un galā atliek tik vien kā apziņa, cik krāšņa kulturālajā ziņā bija pasaule pirms 1. Pasaules kara, kas to visu sabrucināja - bet tas jau tāpat ir zināms, un pietiek vien pastaigāt tepat pa Rīgu un novērtēt to, cik daudz un cik iespaidīgu ēku nes tādus gadskaitļus kā 1911, 1912, 1913 (un pat 1914). Un tam man nav nepieciešams Floriāns Illīss (vai kā nu pareizāk latviski pierakstīt viņa uzvārdu).

Grāmata man šķita par smagnēju un ambiciozu un galīgi nesaprotu, kā tā varēja uzrunāt "general public" - ja nu vienīgi tiešām ar detaļām par incestiem, laulības pārkāpšanām un tā tālāk (kas man personīgi attiecībā uz vēsturiskām personībām šķiet absolūti neinteresanti).