Latgales likteņi
Francis Kemps bija ļoti nozīmīgs sabiedriskais darbinieks gan vēl cara laika Krievijā, gan arī neatkarīgās Latvijas apstākļos. Viņa darbs "Latgales likteņi" ir viens no sakarīgākajiem un vēstījumiem par Latvijas trešās zvaigznes, proti, Latgales, vēsturi un kultūru. Tā sākotnējā versija ar nosaukumu "Latgalieši" klajā nāca 1910. gadā. Kempa liktenis bija sarežģīts. Viņš bija viens no tā saucamajiem Latgales separātistiem, proti, neatbalstīja bezierunu Latgales iekļaušanu jaunajā Latvijas republikā un vispār ļoti rūpējās par to, lai viņa dzimtais novads netiktu apdalīts. Brīvvalsts laikos viņš bija ievēlēts Satversmes sapulcē un Latvijas 1. Saeimā, bija Dzelzceļu virsvaldes inspektors, taču pēc Ulmaņa apvērsuma tika no amata atbrīvots un vairākkārt apcietināts. Arī pēc šīs grāmatas iznākšanas vēl vienu reizi Ulmanis paspēja Kempu apcietināt. Lieki teikt, ka padomju varai viņš bija vēl mazāk tīkams - 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Sibīriju, kur 1952. gadā miris - izceļoties ugunsgrēkam viņa dzīvesvietā. Neesmu sevišķs šīs konkrētās vēstures lappuses eksperts, bet, cik saprotu, Kemps ierindojams izcilāko sava laikmeta latgaliešu vidū līdzās Francim Trasunam un Nikodemam Rancānam.
"Latgales likteņi" stāsta par Latgales novada (tā plašākā nekā mūsdienu) vēsturi sākot ar aptuveni krustnešu laikmetu (mazliet arī pirms, bet tur informācijas ir gaužām maz), sākotnēji diezgan izteikti pretnostatot no grieķiem nākošo pareiziticību un ģermāņu atnesto katoļticību par labu pareizticībai, kuras ieviesēji bija daudz mazāk kareivīgi, taču attiecībā uz "mūsdienīgāku" laikmetu Latgalē atkal katoļi (galvenokārt pateicoties jezuītiem) kļūst par pozitīvajiem tēliem, bet pareizticība, kas nāk komplektā ar piespiedu rusifikāciju - par negatīvo. Paliels uzsvars ir uz to, ka Latgales katoļi (atbilstoši Kempa izpratnei) patiesībā ir pārkrievojušies latgaļi (jo tā laika Latgales baltkrievi lielākoties bija katoļi, bet visur citur tikai un vienīgi pareizticīgie). Skaidrs, ka ne visiem autora apgalvojumiem varu piekrist (un par pārējiem - ne vienmēr ir vēlme pārbaudīt, vai tie ir patiesi), bet kā ieskats tajā, kāpēc Latgale jau Pirmās republikas laikos bija ļoti sarežģīts novads ar no pārējās Latvijas atšķirīgu likteni, tā kalpo labi.
Kas mani ne sevišķi uzrunāja šajā darbā, tās ir laikmeta liecības, kas vēsta, ka tā izdota trīsdesmito gadu beigās. Iztikt bez mūsu tautas Vadoņa un viņa izcilā vieduma slavinājumiem, protams, nav iespējams (grāmatas ievadā arī izmantots kāds īpaši spārnots Ulmaņa citāts), kas diezgan baisi kontrastē ar to apstākli, ka Kemps bija opozicionārs attiecībā pret Ulmani un par to pat sēdējis cietumā, taču ar vārda brīvību ulmaņlaikos īpaši izcili nebija un ja tu vēlējies arī kaut ko kritizēt (to šī grāmata neuzbāzīgā formā dara, piemēram, attiecībā uz vietvārdu latviskošanu, kas ulmaņlaikos bija ļoti populāra), tad tev nepieciešams arī pietiekami bieži atgādināt to, ka patiesībā tu esi ļoti lojāls cilvēks un Vadoni mīli. Te gan es gribētu izteikt iebildumus arī atkārtotā izdevuma sastādītājiem (manās rokās nonāca 1991. gada izdevums), kuri biogrāfiskajā pēcvārdā nav uzskatījuši par nepieciešamu raksturot to, kāpēc grāmatas saturs ir tieši tāds, kāds tas ir.
Īsumā - šī grāmata varētu būt vērtīgs eksemplārs personīgajā latviešu dokumentālās literatūras biogrāfijā, taču tādā gadījumā es ieteiktu mēģināt dabūt 1938. gada izdevumu vai arī sagaidīt, kad tā piedzīvos kvalitatīvu atkārtotu izdevumu, papildinātu ar komentāriem un skaidrojumiem, kamēr šis konkrētais izdevums gluži vienkārši nav gana kvalitatīvs, lai es to vēlētos paturēt.
"Latgales likteņi" stāsta par Latgales novada (tā plašākā nekā mūsdienu) vēsturi sākot ar aptuveni krustnešu laikmetu (mazliet arī pirms, bet tur informācijas ir gaužām maz), sākotnēji diezgan izteikti pretnostatot no grieķiem nākošo pareiziticību un ģermāņu atnesto katoļticību par labu pareizticībai, kuras ieviesēji bija daudz mazāk kareivīgi, taču attiecībā uz "mūsdienīgāku" laikmetu Latgalē atkal katoļi (galvenokārt pateicoties jezuītiem) kļūst par pozitīvajiem tēliem, bet pareizticība, kas nāk komplektā ar piespiedu rusifikāciju - par negatīvo. Paliels uzsvars ir uz to, ka Latgales katoļi (atbilstoši Kempa izpratnei) patiesībā ir pārkrievojušies latgaļi (jo tā laika Latgales baltkrievi lielākoties bija katoļi, bet visur citur tikai un vienīgi pareizticīgie). Skaidrs, ka ne visiem autora apgalvojumiem varu piekrist (un par pārējiem - ne vienmēr ir vēlme pārbaudīt, vai tie ir patiesi), bet kā ieskats tajā, kāpēc Latgale jau Pirmās republikas laikos bija ļoti sarežģīts novads ar no pārējās Latvijas atšķirīgu likteni, tā kalpo labi.
Kas mani ne sevišķi uzrunāja šajā darbā, tās ir laikmeta liecības, kas vēsta, ka tā izdota trīsdesmito gadu beigās. Iztikt bez mūsu tautas Vadoņa un viņa izcilā vieduma slavinājumiem, protams, nav iespējams (grāmatas ievadā arī izmantots kāds īpaši spārnots Ulmaņa citāts), kas diezgan baisi kontrastē ar to apstākli, ka Kemps bija opozicionārs attiecībā pret Ulmani un par to pat sēdējis cietumā, taču ar vārda brīvību ulmaņlaikos īpaši izcili nebija un ja tu vēlējies arī kaut ko kritizēt (to šī grāmata neuzbāzīgā formā dara, piemēram, attiecībā uz vietvārdu latviskošanu, kas ulmaņlaikos bija ļoti populāra), tad tev nepieciešams arī pietiekami bieži atgādināt to, ka patiesībā tu esi ļoti lojāls cilvēks un Vadoni mīli. Te gan es gribētu izteikt iebildumus arī atkārtotā izdevuma sastādītājiem (manās rokās nonāca 1991. gada izdevums), kuri biogrāfiskajā pēcvārdā nav uzskatījuši par nepieciešamu raksturot to, kāpēc grāmatas saturs ir tieši tāds, kāds tas ir.
Īsumā - šī grāmata varētu būt vērtīgs eksemplārs personīgajā latviešu dokumentālās literatūras biogrāfijā, taču tādā gadījumā es ieteiktu mēģināt dabūt 1938. gada izdevumu vai arī sagaidīt, kad tā piedzīvos kvalitatīvu atkārtotu izdevumu, papildinātu ar komentāriem un skaidrojumiem, kamēr šis konkrētais izdevums gluži vienkārši nav gana kvalitatīvs, lai es to vēlētos paturēt.
2020-07-13
comments powered by Disqus