The Beautiful and Damned
Skaistie un nolādētie līdzās citiem Frensisa Skota Ficdžeralda darbiem veido daļu no vēsturiskās kārbiņas, kas raksturo tā saukto "džeza laikmetu" - periodu Amerikā pirms Lielās depresijas, kad tikumi bija brīvi, sievietes skaistas un dzērieni garšīgi. Protams, tas noteikti attiecas tikai un vienīgi uz lielo pilsētu turīgajām aprindām, bet par tām jau arī Ficdžeralds rakstīja. Vienlaikus šīs konkrētās grāmatas varoņi, kuros netrūkst personīga piesitiena no paša autora un viņa sievas dzīves, diez vai ir saucami par tādiem, kuriem tu gribētu just līdzi un vēlētu sevišķus panākumus.
Entonijs Petčs ir viena no Amerikas lielākajiem filantropiem un mega bagātniekiem (vienlaikus viņš ir arī kaitinošs morālistim) vienīgais mazdēls. Entonijam ir spožas nākotnes perspektīvas mantot miljonus, līdz ar to pagaidām viņš dzīvo, sevišķi nedomājot par rītdienu un it nemaz nedomājot par tādām prozaiskām lietām kā darbs un pat ilgtermiņa attiecības. Taču tad viņš iepazīstas ar Gloriju - viņa drauga Ričarda māsīcu. Kamēr brālēns centīgi mēģina pabeigt savu pirmo romānu (kā rakstnieks, nevis kā mīļākais), Glorija izbauda daudzu un dažādu vīriešu uzmanību, būdama izcili skaista un pietiekami brīvdomājoša. Un tad rodas mīlas stāsts starp Entoniju un Gloriju. Teikt, ka šis stāsts būtu spožuma pilns, noteikti nevar - viņi apprecas, izrādās absolūti nepiemēroti gan kopdzīvei, gan dzīvei kopumā. Kamēr viņu kādreizējiem draugiem dzīve iet uz augšu, viņiem - tikai un vienīgi uz leju. Entonijs sāk regulāri mest pa lampu, Glorija ir slinka un samaitāta, un viņu džezs ir ar izteikti bezcerīgu piesitienu.
Interesanti, ka šī grāmata pamatīgi man raisa asociācijas ar šo to latviešu literatūrā. Entonijs varētu būt viens no tēliem, kas radīja Eižēnu Žibeiku - laisko dendiju Anšlava Eglīša "Homo Novus", kuram arī nācās tiesāties par lielo mantojumu, bez kura viņa dzīve īsti nebūtu iespējama. Tikmēr Glorija noteikti nav tēlniece Ciemalda, tad jau drīzāk viņa savā dabā līdzinās slinkajai Valentīnai no "Cepļa". Kā lai arī nebūtu, tas, ka Anšlavs Eglītis kaut kādā mērā no Ficdžeralda bija ietekmējies, šķiet ļoti ticami.
Šī ir viena no tām grāmatām, kura ļoti kristu uz nerviem Marinai, ja viņa to būtu lasījusi, jo varoņi te lielākoties rīkojas tieši tā, kā viņai tas visvairāk derdzas - proti, totāli stulbi. Jo īpaši tas, protams, attiecas uz Entoniju, kuram viņa nedienās ir ļoti grūti just līdzi - pats vien viņš pie visa ir vainīgs. Es laikam jau neteiktu, ka arī man šķistu, ka šī grāmata būtu kaut kas izcili veiksmīgs, no lasītajiem šī autora darbiem laikam gan šis ir blāvākais, bet tas ir vienkārši kolosālas beigas, kas manās acīs itin daudz tās trūkumu izpērk.
Entonijs Petčs ir viena no Amerikas lielākajiem filantropiem un mega bagātniekiem (vienlaikus viņš ir arī kaitinošs morālistim) vienīgais mazdēls. Entonijam ir spožas nākotnes perspektīvas mantot miljonus, līdz ar to pagaidām viņš dzīvo, sevišķi nedomājot par rītdienu un it nemaz nedomājot par tādām prozaiskām lietām kā darbs un pat ilgtermiņa attiecības. Taču tad viņš iepazīstas ar Gloriju - viņa drauga Ričarda māsīcu. Kamēr brālēns centīgi mēģina pabeigt savu pirmo romānu (kā rakstnieks, nevis kā mīļākais), Glorija izbauda daudzu un dažādu vīriešu uzmanību, būdama izcili skaista un pietiekami brīvdomājoša. Un tad rodas mīlas stāsts starp Entoniju un Gloriju. Teikt, ka šis stāsts būtu spožuma pilns, noteikti nevar - viņi apprecas, izrādās absolūti nepiemēroti gan kopdzīvei, gan dzīvei kopumā. Kamēr viņu kādreizējiem draugiem dzīve iet uz augšu, viņiem - tikai un vienīgi uz leju. Entonijs sāk regulāri mest pa lampu, Glorija ir slinka un samaitāta, un viņu džezs ir ar izteikti bezcerīgu piesitienu.
Interesanti, ka šī grāmata pamatīgi man raisa asociācijas ar šo to latviešu literatūrā. Entonijs varētu būt viens no tēliem, kas radīja Eižēnu Žibeiku - laisko dendiju Anšlava Eglīša "Homo Novus", kuram arī nācās tiesāties par lielo mantojumu, bez kura viņa dzīve īsti nebūtu iespējama. Tikmēr Glorija noteikti nav tēlniece Ciemalda, tad jau drīzāk viņa savā dabā līdzinās slinkajai Valentīnai no "Cepļa". Kā lai arī nebūtu, tas, ka Anšlavs Eglītis kaut kādā mērā no Ficdžeralda bija ietekmējies, šķiet ļoti ticami.
Šī ir viena no tām grāmatām, kura ļoti kristu uz nerviem Marinai, ja viņa to būtu lasījusi, jo varoņi te lielākoties rīkojas tieši tā, kā viņai tas visvairāk derdzas - proti, totāli stulbi. Jo īpaši tas, protams, attiecas uz Entoniju, kuram viņa nedienās ir ļoti grūti just līdzi - pats vien viņš pie visa ir vainīgs. Es laikam jau neteiktu, ka arī man šķistu, ka šī grāmata būtu kaut kas izcili veiksmīgs, no lasītajiem šī autora darbiem laikam gan šis ir blāvākais, bet tas ir vienkārši kolosālas beigas, kas manās acīs itin daudz tās trūkumu izpērk.
2019-04-16
comments powered by Disqus