Tales of the Jazz Age

Frānsiss Skots Ficdžeralds bija ne vien ievērojamākais tā sauktā Džeza laikmeta rakstnieks, bet arī šī termina autors. Un stāstu krājums "Džeza laikmeta stāsti" ir viens no šī laikmeta raksturojošās prozas stūrakmeņiem, savā ziņā - ne mazāk svarīgs kā "Lielais Getsbijs".

Nevienu stāstu autors nerakstīja tieši šī krājuma vajadzībām, tie tapa kādu pāris gadu garumā dažādu žurnālu vajadzībām, savus honorārus autoram jau bija atnesuši, bet 1922. gadā viņš tos apkopoja arī grāmatā, turklāt katru stāstu apveltot ar nelielu ievadu par tēmu "kā un kāpēc šis stāsts tapa". Personīgi mani šis paņēmiens vienmēr ļoti uzrunā (kamēr šis skaidrojums ir īss un nepārvēršas personīgās domas dziļuma pašslavinājumos).

Vienpadsmit krājuma stāsti ir sagrupēti trīs tematiskās kategorijās, kuru tematiskums gan patiesībā nav tik ļoti skaidri nojaušams. Pirmā ir "Manas pēdējās flaperes" (kā izrādās, flaperes bija Džeza laikmeta brīvdomājošās jaunās sievietes), otrā - "Fantāzijas", trešā - "Neklasificēti šedevri". Vienu no šiem stāstiem visai pārveidotā formā tu, iespējams, zini. Runa ir par "Neticamo stāstu par Bendžaminu Batonu", ko relatīvi nesen Holivuda pārveidoja par mega grāvēju ar Bredu Pitu un Keitu Blānšetu galvenajās lomās, tiesa, saglabājot tik minimālu daudzumu Fidžeralda satura, ka no filmas ir ļoti grūti nojaust, par ko īsti ir stāsts (kaut vai tālab vien, ka filma ir patosa filma, bet stāsts ir acīmredzami komisks).

Vispār man no šī krājuma stāstiem visvairāk patīk viens, kurš patiesībā nemaz nav stāsts, bet viencēliena ludziņa - "Porcelain and pink", kas vēsta par kādu flaperi vannā un viņas sarunu ar māsu un māsas draugu. Savā ziņā es teiktu, ka tieši šajā stāstā, lai arī tajā nenotiek neviena no Ficdžeralda daiļradei tik raksturīgajām trakajām ballītēm, vislabāk var izjust to, ko viņš nodēvēja par Džeza laikmetu - tas vieglums, tā brīvība no iepriekšējo laikmetu stereotipiem, tā divdomība. Otrs iecienītākais man šajā krājumā būs stāsts no fantāziju daļas - "Dimants Ricas viesnīcas izmērā" - absolūti nereāla fantāzija par, iespējams, biedējošāko ģimenīti pasaules vēsturē, uz kuras fona Adamsi būtu saucami par mietpilsoņiem.

Kopumā krājums man patika - varbūt tas nav izcilākais, ko Ficdžeralds uzrakstīja, bet viņš tomēr bija sasodīti saistošs rakstnieks, kura prozai piemita dabisks vieglums.
2019-02-07
8.0
comments powered by Disqus