Die Erfindung der Roten Armee Fraktion durch einen manisch-depressiven Teenager im Sommer 1969
Franka Vicela romāns, kura nosaukumu es būtu tulkojis būtu "Kā Sarkanās armijas frakciju izgudroja maniakāli depresīvs tīneidžers 1969. gada vasarā" (diez vai šo grāmatu kāds saņemsies iztulkot latviski) saņēma balvu kā gada grāmata Vācijā un izpelnījās ļoti daudz atzinīgu komentāru no literatūras lietpratējiem. Tam, ka grāmata varētu būt aizgājusi baisā tirāžā, gan būtu grūti noticēt, jo tā ir pārāk bieza, pārāk sarežģīta, pārāk samežģīta un vispār - lai arī regulāri bītlus un rollingstounus piesauca - nekomerciāla.
Uzreiz atzīšos, ka es to lasīju nepiemērotos apstākļos un šobrīd arī nevaru iedomāties, ka man varētu rasties iespēja to lasīt piemērotos apstākļos. Vēstījumu uz 900+ lappusēm, kura 98 nodaļās ir nemitīga lēkāšana starp laikmetiem, vietām, realitāt un fantāziju (arī murgiem, tā droši vien būtu pareizāk teikt), galīgi nav tāda lasāmviela, kurai tu vari atvēlēt tikai daļu savas uzmanības, paralēli pieskatot bērnu vai arī atraut tā vajadzībām trīsdesmit minūtes vakarā pirms iešanas gulēt, lasot vannas istabā uz grīdas (pamatīgi riskējot, ka tev sanāks turpat uz tās grīdas arī iemigt, jo ne vienmēr tev trāpīsies aizraujošs šīs grāmatas fragments). Iespējams, ka piemērotos apstākļos, lasot šo grāmatu rītasvārkos klubkrēslā, ar glāzi viskija kā kompanjonu, es spētu ar "Sarkanās armijas frakciju" saplūst daudz labāk. Taču realitāte ir skarba, un līdz ar to nekādi nevaru teikt, ka es Vicelam varēju dot to, kas viņam pienāktos, līdz ar to arī mani iespaidi par šo grāmatu droši vien nav tādi, kādiem tiem vajadzētu būt.
Stāsts ir gaužām komplicēts un tajā ir visai grūti izsekot tam, kas notiek realitātē un kas - galvenā varoņa galvā. Droši var teikt, ka sešdesmito gadu beigās galvenais varonis ir pusaudzis, kura tēvs ir fabrikas īpašnieks, bet māte veselības nedienu dēļ ir piekalta pie gultas, tāpēc viņas funkcijas lielā mērā pilda izpalīdze. Čaļa dzīvē liela loma ir rokmūzikai un Dievam, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņš sāk fantazēt, ka pats un viņa skolas biedri ir saistīti ar teroristisku organizāciju, kas saucās "Rote Armee Fraktion" - radikāli kreisēju apvienību, kas Rietumvācijā pastrādāja vairākus desmitus slepkavību (un arī dažādus citus noziegumus). Nezinu, cik reāli ir izveidot šīs grāmatas "hronoloģiju", lai atšķirtu iedomas no realitātes (ja, protams, nav tā, kas viss ir iedomas), bet es pats šādam uzdevumam laikam nebūšu gatavs. Brīžiem grāmata ir ļoti aizraujoša, autoram gremdējoties sešdesmito gadu nostaļģijā vai uzburot ainu ar, piemēram, laupīšanu, bet citkārt vairāku desmitu lappušu garumā faktiski vispār nekas nenotiek. Grāmatas nodaļās ir izmantotie droši vien teju visi iespējamie literārie stili un paņēmieni, līdz ar to, lai arī tās lappusēs visvairāk iztirzātais muzikālais materiāls ir bītlu albums "Rubber Soul", saturiski šī grāmata patiesībā ir daudz tuvāka tā sauktajam "White Album", kurā bītli arī centās pievērsties teju pilnam populārās mūzikas spektram. Kaut kādā mērā tas viss ir intriģējoši, bet vienlaikus (te runa par grāmatu, ne par bītlu albumu) - tā lielā masa mani kā lasītāju nospiež, un daudzie dažādie stili un paņēmieni kaut kādā mērā reducējas uz vienu un to pašu. Nav tā, ka es nožēloju šīs grāmatas izlasīšanu, bet kaut kādā mērā man ir sajūta, ka tās augsto reputāciju daļēji veido kritiķu apziņa, ka te ir ieguldīts tik daudz darba un grāmata ir tik sarežģīta, ka to gluži vienkārši būtu nepieklājīgi kritizēt. Un varbūt tā patiešām arī ir.
Uzreiz atzīšos, ka es to lasīju nepiemērotos apstākļos un šobrīd arī nevaru iedomāties, ka man varētu rasties iespēja to lasīt piemērotos apstākļos. Vēstījumu uz 900+ lappusēm, kura 98 nodaļās ir nemitīga lēkāšana starp laikmetiem, vietām, realitāt un fantāziju (arī murgiem, tā droši vien būtu pareizāk teikt), galīgi nav tāda lasāmviela, kurai tu vari atvēlēt tikai daļu savas uzmanības, paralēli pieskatot bērnu vai arī atraut tā vajadzībām trīsdesmit minūtes vakarā pirms iešanas gulēt, lasot vannas istabā uz grīdas (pamatīgi riskējot, ka tev sanāks turpat uz tās grīdas arī iemigt, jo ne vienmēr tev trāpīsies aizraujošs šīs grāmatas fragments). Iespējams, ka piemērotos apstākļos, lasot šo grāmatu rītasvārkos klubkrēslā, ar glāzi viskija kā kompanjonu, es spētu ar "Sarkanās armijas frakciju" saplūst daudz labāk. Taču realitāte ir skarba, un līdz ar to nekādi nevaru teikt, ka es Vicelam varēju dot to, kas viņam pienāktos, līdz ar to arī mani iespaidi par šo grāmatu droši vien nav tādi, kādiem tiem vajadzētu būt.
Stāsts ir gaužām komplicēts un tajā ir visai grūti izsekot tam, kas notiek realitātē un kas - galvenā varoņa galvā. Droši var teikt, ka sešdesmito gadu beigās galvenais varonis ir pusaudzis, kura tēvs ir fabrikas īpašnieks, bet māte veselības nedienu dēļ ir piekalta pie gultas, tāpēc viņas funkcijas lielā mērā pilda izpalīdze. Čaļa dzīvē liela loma ir rokmūzikai un Dievam, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņš sāk fantazēt, ka pats un viņa skolas biedri ir saistīti ar teroristisku organizāciju, kas saucās "Rote Armee Fraktion" - radikāli kreisēju apvienību, kas Rietumvācijā pastrādāja vairākus desmitus slepkavību (un arī dažādus citus noziegumus). Nezinu, cik reāli ir izveidot šīs grāmatas "hronoloģiju", lai atšķirtu iedomas no realitātes (ja, protams, nav tā, kas viss ir iedomas), bet es pats šādam uzdevumam laikam nebūšu gatavs. Brīžiem grāmata ir ļoti aizraujoša, autoram gremdējoties sešdesmito gadu nostaļģijā vai uzburot ainu ar, piemēram, laupīšanu, bet citkārt vairāku desmitu lappušu garumā faktiski vispār nekas nenotiek. Grāmatas nodaļās ir izmantotie droši vien teju visi iespējamie literārie stili un paņēmieni, līdz ar to, lai arī tās lappusēs visvairāk iztirzātais muzikālais materiāls ir bītlu albums "Rubber Soul", saturiski šī grāmata patiesībā ir daudz tuvāka tā sauktajam "White Album", kurā bītli arī centās pievērsties teju pilnam populārās mūzikas spektram. Kaut kādā mērā tas viss ir intriģējoši, bet vienlaikus (te runa par grāmatu, ne par bītlu albumu) - tā lielā masa mani kā lasītāju nospiež, un daudzie dažādie stili un paņēmieni kaut kādā mērā reducējas uz vienu un to pašu. Nav tā, ka es nožēloju šīs grāmatas izlasīšanu, bet kaut kādā mērā man ir sajūta, ka tās augsto reputāciju daļēji veido kritiķu apziņa, ka te ir ieguldīts tik daudz darba un grāmata ir tik sarežģīta, ka to gluži vienkārši būtu nepieklājīgi kritizēt. Un varbūt tā patiešām arī ir.
2021-02-18
comments powered by Disqus