Kazhes pierakstu burtnīca

Kad gada nogalē apgādājos ar vairākām grāmatām franču valodā, kaut kāda iemesla dēļ to vidū nokļuva arī viens Frederika Beibgedera romāns. Man šķiet, ka esmu pirms vairāk kā desmit gadiem redzējis viena viņa romāna ekranizāciju: filmu "Mīlestība ilgst trīs gadus", bet vienlaikus pilnas pārliecības man par to nav, jo šādu ierakstu blogā neatrodu. Taču tā tomēr vajadzētu būt - ne jau tāpat vien man ir nepatīkamas asociācijas saistībā ar šo filmu, nevar taču būt, ka tās radušās no zila gaisa. Vienlaikus gan, protams, tas nav sevišķi svarīgi.

Kas bija "Windows on the World", pirms grāmatas lasīšanas es nezināu, un diez vai arī tev šis nosaukums tagad varētu būt pazīstams. Tātad - tas bija populārs un prestižs restorāns Ņujorkā, kas atradās viena no Pasaules tirdzniecības centra torņiem augšā (107. un 108. stāvos). Ja tu uzzini, ka grāmatas darbība risinās 2001. gada 11. septembrī, tu aptuveni vari nojaust, kāds varētu būt šīs grāmatas saturs. Vai pareizāk - 50% šīs grāmatas satura, jo puse tā vēsta par notikumiem, ko piedzīvo šī restorāna pēdējie apmeklētāji, bet otra puse - par Autora emocijām, rakstot šo grāmatu līdzīgi iekārtotā kafejnīcā tornī Parīzē. Grāmatas formāts ir tāds, ka katra nodaļa atbilst minūtei reālā laika (kaut gan reāli es nojaušu, ka tur ir minūtes, kas ilgst drusku vairāk nekā tām paredzēto laiku), mijoties notikumiem 11. septembrī un aptuveni gadu vēlāk.

Jau grāmatas ievadā Beigbeders pavēsta ikvienam zināmo, ka visi mirst, taču, kā viņš uzsver, šī stāsta īpatnība ir tāda, ka visi mirst reizē un vienuviet. Un, lai lasītājam nebūtu emocionāli pārāk viegli, viņa galvenie varoņi ir tēvs ar diviem dēliem, kas vizītes Ņujorkas ietvaros izlēmuši paviesoties šajā slavenajā vietā. Jā, tātad šī ir grāmata, kur tu jau ievadā zini, ka bērni tās beigās būs miruši - jautri, ne? Patiesībā to cilvēku pieredze, kuri atradās tornī VIRS sadursmes vietas, bija... Lejā tikt nevarēja, jo kāpnes nebija lietojamas, no jumta evakuācija nenotika (un patiesībā arī uz jumta tikt viņiem neizdevās, jo durvis bija ciet), un tad rezultātā varianti bija tikai nomirt no karstuma vai arī no kritien no ~100 stāvu augstuma.

Beigbeders gan šo grāmatu necenšas pasniegt formātā kā absolūto raudamgabalu (tas arī neatbilstu viņa raksturam), tālab te atrodas vietas spriedelējumiem par to, kā vispār saukt situāciju, kad lidmašīna ielido ēkā, jo "piezemēšanās" tā īsti nav, līdz ar to viņš nāk klajā ar pats saviem piedāvājumiem, kurus varētu latviskot kā "ieēkošanās" vai šajā konkrētajā gadījumā "ietorņošanās". Un viņš stāsta par pieredzi ar savu (vai Autora - nav svarīgi) meitu, kuras dzīve šķiet sastāvam no Šekspīra lielākajiem hitiem (proti, pirmsskolniekiem drāmas ir nemitīgas), un pa starpām viņš atceras arī pievērsties tam, kāpēc tas, kas notika tajā rītā Ņujorkā, ietekmēja visu turpmāko realitāti, un tagad, teju 25 gadus vēlāk var joprojām piekrist - tas kļuva par vienu no lielajiem pagrieziena punktiem mūsdienu vēsturē.

Grāmata ir pārsteidzoši viegli lasāma - es, jāatzīst, biju rēķinājies, ka šī man būs smaga pieredze, tas tomēr nav Verbērs, par kuru zinu, ka viņš raksta brīžam kā sākumskolēniem paredzētas grāmatas, bet arī Beigbedera valoda ir visnotaļ vienkārša, un šajā gadījumā tas ir drīzāk pluss, tie notikumi, par kuriem viņš vēsta, jau arī neprasa mākslinieciskus paņēmienus un kaut kā pārmudrīšanu. Līdz ar to es teiktu - noteikti lasīšanas vērta grāmata, zinu, ka jau kādu laiku pastāv plāni tās ekranizācijai, bet tur gan man ir sajūta, ka rezultāts varētu sanākt drusku par "gruzonīgu", lai man būtu paceļams.