Futbols Silkeborgā
Turpinot apvienot ceļojumus ar futbola spēļu apmeklējumiem, sanāca paviesoties Dānijas Superlīgas spēlē. Patiesībā šis nebija pats vieglākais uzdevums: Dānijā bijām no ceturtdienas līdz svētdienai, un visas supelīgas spēles notika tieši svētdienā (sākotnēji man bija cerības, ka kādas spēles varētu būt sestdien). No loģistikas viedokļa sakarīgākais variants būtu apmeklēt Orhūsas AGF spēli pret "Randers", taču tur viss izrādījās slikti. Kālab tā? AGF normālais stadions jau kādu laiku ir rekonstrukcijā un šobrīd savas mājas spēles AGF aizvada priekšpilsētā ar nosaukumu Veljby stadionā, kurā ir vien daži simti sēdvietu un daudz stāvvietu. Vai es gribētu ar Esteri skatīties futbolu no stāvvietas? Nē. Tad pārgāju pie plāna B - spēles starp Silkeborg un Sønderjyske. No Orhūsas līdz Silkeborgai ir kādi 50 kilometri, ar vilcienu šis attālums bija paveicams. Nopirku divas biļetes ģimeņu sektorā (tāds atrodas aiz vieniem no vārtiem), un tad atlika vien tikt uz spēli. Par biļešu cenām: lētajā sektorā biļete pieaugušajam izmaksā 120 kronas, bērnam 60 (summā tie ir 24 eiro - manuprāt, sakarīga summa šī līmeņa futbolam).
Par to, kā nokļuvām Silkeborgā, šoreiz nerakstīšu - tas ies "lielajā" ceļojuma aprakstā, līdz ar to - tikai par pašu spēli un ar to saistīto. Pirmais, kam vajadzētu pievērsties, ir stadions. Silkeborgas komanda spēlē JYSK Park vārdu nesošā stadionā (nebiju zinājis, ka šis veikalu tīkls ir no Dānijas, vai arī biju par to aizmirsis). Stadions atklāts relatīvi nesen - 2017. gadā, tā segums - sintētika. Kā cilvēkam, kas Dānijas futbolam nekad nav pastiprināti sekojis, man šis bija pārsteigums. Es saprotu, ka uz mākslīgā seguma laukumiem spēlē Ziemeļos, taču Silkeborga salīdzinājumā ar Rīgu ir pat drusku uz Dienvidiem un tur man būtu šķitis, ka klimats varētu būt atbilstošs, lai varētu spēlēt uz īstas zālītes. No otras puses, ja tā padomā, varbūt nekā neloģiska tur nav - Dānijā ziemas pārtraukums futbolā nav nekāds ilgais un gan jau, ka uzturēt dabīgā zālāja segumu kaut cik sakarīgā kvalitātē ziemas sezonā tur ir pamatīgs izaicinājums, kamēr ar sintētiku viss ir relatīvi vienkārši. Ja kas - šajā sezonā no 12 Superlīgas klubiem seši savas mājas spēles aizvada uz dabīgā seguma laukumiem, pārējie - uz sintētikas vai hibrīda. Stadiona ietilpība skaitās 10'000 vietu, no tām 6'000 sēdvietu. It kā - pavisam neliels, taču būtiskākais no latvieša skatu punkta - tas ir kārtīgs stadions ar tribīnēm no visām četrām pusēm.
Manis un Esteres apmeklētā spēle galīgi nebija grāvējs: tajā klāt bija mazāk kā 3'500 skatītāju, ko principā var saprast: Silkborg un Sønderjyske cīnījās turnīrā par 7.-12. vietu, un abas divas jau bija garantējušas palikšanu Superlīgā arī uz nākamo sezonu, līdz ar to sportiskā intriga bija minimāla. Pēc Latvijas standartiem šāds apmeklējums futbola spēlē šķistu lielisks, kamēr Dānijā tā domājams bija kārtas vissliktāk apmeklētā spēle. Salīdzinājumam: mazāk prestižās spēles tajā pat laikā Dānijā notiekošajā pasaules čempionātā ledushokejā pulcēja tikai mazliet vairāk skatītāju, nekā šāda pilnīgi nenozīmīga futbola spēle.
Iepriecinošā ziņa, kas mani iepriekš satrauca: stadionā varēja ienest mugursomas, to saturu gan vajadzēja uzrādīt, bet neviens pārlieku rūpīgi tās nepētīja un līdz ar to Esterei izpalika satraukums par savas somas atstāšanu kaut kur ārpus stadiona (man pašam par to stresa nebūtu). Kontrole, ieejot stadionā, bija ļoti draudzīga (kā jau to ģimenes sektorā varētu sagaidīt). Mūsu vietas gan nebija nekādas dižās - trešā rinda, aiz tīkla, bet patiesībā spēles redzamība bija diezgan laba. Stadionā varēja iegādāties dzērienus (ieskaitot alkoholiskus) un ēdienus, šķiet, ka tos varēja patērēt turpat tribīnēs, bet šis elements mums nebija aktuāls (alus cena - septiņarpus eiro par Heineken - arī nebija tāda, kas mani sevišķi motivētu).
Būtiskākais aspekts futbola spēlē, protams, ir atmosfēra tribīnēs. Trīs tūkstoši - tas ir pietiekams cilvēku daudzums, lai varētu cerēt uz labu atmosfēru un varu atzīt - viss bija kārtībā. Mūsu sektors atradās netālu no viesu komandas (Sønderjyske) ultrām. Ko par viņiem varu teikt? Viņi bija skaļi, bet kaut kādā mērā man lika domāt par Riga FC atbalstītājiem. Gan tālab, ka Sønderjyske primārā kluba krāsa ir gaiži zila, gluži kā Rigai, bet ir arī citi aspekti. Pirmkārt, viņiem bija ļoti skaļas bungas. Ar tām gan viņi rīkojās adekvāti, bezjēdzīgas bungu sišanas tīri trokšņa radīšanai nebija, taču no mūsu vietas tāpat tās bija diezgan kaitinošas. Otrkārt, viņu bungu ritmu komplektā bija tas, kuru Rigas fani izpilda komplektā ar "Tikai Rīga - tikai uz priekšu!", bet jebkurš drusku pieredzējušāks sporta pasākumu apmeklētājs Latvijā zinās kā "Tikai Rīga - tikai Dinamo!" Te man jāpiebilst, ka pēdējo pāris gadu laikā arī Riga fani ir kļuvuši labāki savā izpildījumā - vairāk dzied un lēkā, mazāk sit bungas. Mājinieku ultras atradās no mums maksimāli tālu, bet arī viņus varēja dzirdēt labi, līdz ar to jāsaka - viss ar šiem bija kārtībā. Mierīgie skatītāji? Nekā sensacionāla, bet kopumā gana ieinteresēti spēlē, kopējais atbalsta līmenis stadionā bija labs.
Vajadzētu kaut ko droši vien arī par pašu spēli izstāstīt, vai ne? Šī noteikti nebija pati aizraujošākā futbola spēle, ko man ir nācies redzēt. Normāla spēle, bez kaut kādas vārtīšanās pa zālāju, salīdzinoši disciplinēta, abas komandas stabilāk spēlēja aizsardzībā, nekā uzbrukumā. Otrā puslaika sākumā Silkeborgai izdevās vienu reizi bumbu iedabūt pretinieku vārtos (piespēle no flanga, netverams sitiens), pēcāk spēle drusku vairāk atvērās, arī viesiem bija pāris labi momenti (kur uzbrucējiem pietrūka "killera" instinkta - vārtsargs bumbu atvairīja galvenokārt tāpēc, ka vai nu bija nokavēts sitiena brīdis vai arī trāpījums pa bumbu nebija izcils), uz spēles beigām atkal Silkeborgai bija iespējas gūt otros vārtus, taču gala rezultāts šķita taisnīgs un spēles gaitai atbilstošs.
Vai spēles kvalitāte bija kaut kas būtiski labāks par Virslīgā skatāmo? Droši vien nē. Protams, spēle pilnvērtīgā stadionā kā tāda izskatās labāk, un vēl ar līdzjutēju radītu atmosfēru. Bet pats futbols? Ja ņem vērā, ka emocionālas piesaistes ne vienai, ne otrai komandai man nebija nekādas, tad jāsaka - skaidrs, ka Virslīgā emocijas es gūstu vairāk. Bet ir vērtīgi bērnam parādīt, kā izskatās futbols kārtīgā stadionā, un pašam ir interesanti sekot tam, kāds ir futbols dažādās valstīs un ko tas nozīmē līdzjutējiem.
P.S. Bilžu kvalitāte DOS spēļu manierē ir daļēji iesmiešana par to, cik nožēlojama manam aktuālajam telefonam ir kamera, bet primāri tomēr apzināta pikselizācija.