Kazhes pierakstu burtnīca

Esmu pārliecināts, ka kaut kādus no Čestertona stāstiem par tēvu Braunu es esmu lasījis. Kur, kad un kāpēc - tie ir labi jautājumi, uz kuriem atbildēt nespēju. Iespējams, kaut ko cauršķirstīju tajā pašā grāmatā, kuru, man tā pašam šķiet, es varētu būt atvedis no kāda no braucieniem uz Angliju savai mammai. To gan ir neiespējami pārbaudīt (gan faktu, ka atvedu grāmatu, gan, ka no tās kaut ko lasīju). Taču blogā par to rakstījis neesmu (un tas ir senāks par manu pirmo patstāvīgo braucienu uz Angliju), un patiesībā jau nav arī tā, ka tas būtu sevišķi svarīgi.

Čestertonam pašam, cik var saprast, detektīvstāsti par Tēvu Braunu bija normāls maizes darbs, kuru viņš sevišķi neizbaudīja un ar kuru nelepojās, jo vēlējās, lai viņu uzskatītu par "īstu rakstnieku". Līdzīgi, kā tas bija Konanam Doilam ar Šerloku Holmsu. Vienīgi jāatzīst, ka kopumā Čestertons ārpus detektīvstāstu pasaules droši vien tiešām kotējās augstāk nekā Konana Doila stāsti par Zudušo pasauli. Šajā krājumā apkopoti pirmie divpadsmit stāsti, kuros angļu (un vēlāk - pasaules) lasītāji iepazina no skata vientiesīgo un neizteiksmīgo maza auguma mācītāju, kurš izrādās pārsteidzošs noziedznieka psihes un vispār cilvēka dabas pārzinātājs un kurš, kā jau detektīvstāstu varoņiem piedienas, pilnīgi nejauši itin bieži nonāk dažādu noziegumu epicentrā. Līdzās pašam mācītājam otrs nozīmīgākais tēls ir francūzis Flambo - pirmajos stāstos viņš ir viens no veiklākajiem pasaules noziedzniekiem, bet pēc kādas no tikšanām ar tēvu Braunu, kas viņu kārtējo reizi pārspējis, Flambo izvēlas pāriet likuma pusē un kļūt par privātdetektīvu, taču noziegumu risināšanā bieži viņam palīdz Tēvs Brauns, jo - kā gan citādi.

Savā ziņā var teikt, ka Čestertons rakstīja absolūti sliktus detektīvstāstus - viņš tipiski lasītājam sniedza tik minimālu informācijas devu, cik vien iespējams, līdz ar to pirms Tēvs Brauns atklāj pārsteidzošo patiesību, lasītājam nav nekādu reālu instrumentu, lai viņš pats varētu atšķetināt noziegumu. Vienlaikus autoram ir visas tiesības pašam definēt noteikumus, kādi darbojas viņa radītajā literatūrā, un ja nu šāds bija Čestertona ceļš, nevar viņam to pārmest.

Kuri no divpadsmit stāstiem man vairāk iespiedušies atmiņā? "The Queer Feet", kur Čestertons apspēlē līdzību izskatās starp džentelmeni un viesmīli (un Flambo izmanto iespēju ik pēc brīža būt iederīgs kā vienā, tā otrā grupā). "Zilais krusts", kas vispār aizsāka Tēva Brauna piedzīvojumus un kurā Čestertons principā jau ielicis visu to lietu kārtību, kāda turpmāk būs novērojama visos šajos stāstos - naivais un neuzkrītošais mācītājs, kurš savu necilo ārieni izmanto sev par labu un vienmēr visu zina pāris soļus uz priekšu. "Slepenais dārzs", kur policijas priekšnieks izrādās slepkava. Kas vēl - varbūt arī nekas tā īsti. Jāatzīst, man patīk Čestertona savdabīgais piesitiens detektīvu literatūrai, bet vienlaikus nav tā, gribētos šos stāstus lasīt vēl un vēl, kaut kāda vienveidība tajā visā, protams, ir jūtama. Kas gan detektīvliteratūrai, protams, ir kopīgs trūkums, ka šablons ir neizbēgama tās sastāvdaļa, līdz ar to nojaušu, ka atceļā no Stambulas izlasīšu vēl vienu stāstu krājumu no līdzi paņemtās grāmatas, bet pārējie trīs atliks vai nu citai reizei vai citai dzīvei.