The Wisdom of Father Brown
Izlasījis otro stāstu krājumu par Tēva Brauna dēkām (tām veltīju atceļu no Stambulas), esmu spiests atzīt, ka man ir gana, diez vai gribēšu šo pasākumu turpināt. Patiesībā jau arī pats Čestertons pēc "Tēva Brauna gudrības" (vai varbūt vieduma) izlēma no šī personāža atteikties, jo pats viņš to uzskatīja par tīro maizes darbus un jaunus stāstus tapināja vien tad, kad kabata spieda, un atdzīvināja šo personāžu vien padsmit gadus vēlāk, kādu laiku pēc Pirmā pasaules kara. Taču man radās iespaids, ka jau šajā brīdī autors bija sācis sevi atražot un Tēva Brauna iespējas izsmēlis.
Salīdzinājumā ar "The Innocence of Father Brown" šajā krājumā notikušie noziegumi kļūst arvien mazāk ticami (lai gan arī pirmajā tie nebija super reālistiski) un būtiskākais - mazāk saistoši. Bieži ir tā, ka man kā lasītājam pat tikai daļēji top skaidrs, kas vispār tas ir par noziegumu, kuru Tēvs Brauns tūdaļ atklās. Un, protams, šī mācītāja klātbūtne visdažādāko notikumu vietās, ievērojot to, ka viņš tomēr ir mācītājs, nevis izmeklētājs, ir izcili nejauša. Tas gan jau vispār detektīvliteratūrā nav retums (miss Mārpla, kuras radīšanā kaut kāda ietekme esot bijusi arī Tēvam Braunam, ir vēl viens izteiksmīgs piemērs). Jūtams arī, ka pats autors laika gaitā arvien vairāk tuvinājās kristietībai, un līdz ar to jūtams, cik negatīva ir viņa attieksme pret ateistiem, kā arī pieaug dažādi rasistiski stereotipi. Es gan neesmu no tiem tipāžiem, kas allaž cenšas pagātnē tapušam saturam piemērot šodienas standartus un līdz ar to klaigāt par homofobiju, rasismu utt. situācijās, kuras tas būtu absolūti nevietā, bet šajā grāmatā tas patiešām ir jūtams, ka šādus stāstus mūsdienās ekranizēt nemaz nebūtu iespējams - tik ļoti morāli novecojuši tie ir. Vienlaikus amizanti ir tas, ka pats Čestertons iesmej par vīra vērtēšanu pēc cepures, ar domu, ka novērotājam pēc noklusējuma būs augstākas domas par aristokrātu, nekā šis aristokrāts to varētu būt pelnījis, un viņš arī neuzskata, ka konkrēts cilvēks vispār nevarētu pastrādāt noziegumu, bet tik vien - ka attiecīgā cilvēka psiholoģiskais tips liedz viņam noziegumu pastrādāt konkrētā veidā, bet tad, kad stāstā parādās kāds tumšādains personāžs, ui - labāk šajā virzienā nemaz neiet.
Krājumā ir 12 stāstu, tie publicēti no 1912. līdz 1914. gadam. Idejiski man patika "The Mistake of the Machine", kur autors skeptiski izsakās pret melu detektoru, jo cilvēka satraukums par šo vai to vārdu ne vienmēr būs saistīts ar to, ka šis cilvēks melo vai ir pastrādājis noziegumu, bet gan var būt pilnīgi citu iemeslu raistīts. Kopumā šie stāsti, manuprāt, cieš no vājām premisām un slikti ieskicētām situācijām. Proti, es stāstam neticu, vēl pirms tajā ir noticis kāds noziegumus, un tā nav laba dzīve. Gala verdikts pēc šī krājuma izlasīšanas varētu pat būt globālāks par konkrētās grāmatas kritizēšanu - nākas atzīt, ka Čestertons vispār nav mans autors - izņemot "The Man Who Was Thursday", ko joprojām uzskatu par lielisku darbu.
Salīdzinājumā ar "The Innocence of Father Brown" šajā krājumā notikušie noziegumi kļūst arvien mazāk ticami (lai gan arī pirmajā tie nebija super reālistiski) un būtiskākais - mazāk saistoši. Bieži ir tā, ka man kā lasītājam pat tikai daļēji top skaidrs, kas vispār tas ir par noziegumu, kuru Tēvs Brauns tūdaļ atklās. Un, protams, šī mācītāja klātbūtne visdažādāko notikumu vietās, ievērojot to, ka viņš tomēr ir mācītājs, nevis izmeklētājs, ir izcili nejauša. Tas gan jau vispār detektīvliteratūrā nav retums (miss Mārpla, kuras radīšanā kaut kāda ietekme esot bijusi arī Tēvam Braunam, ir vēl viens izteiksmīgs piemērs). Jūtams arī, ka pats autors laika gaitā arvien vairāk tuvinājās kristietībai, un līdz ar to jūtams, cik negatīva ir viņa attieksme pret ateistiem, kā arī pieaug dažādi rasistiski stereotipi. Es gan neesmu no tiem tipāžiem, kas allaž cenšas pagātnē tapušam saturam piemērot šodienas standartus un līdz ar to klaigāt par homofobiju, rasismu utt. situācijās, kuras tas būtu absolūti nevietā, bet šajā grāmatā tas patiešām ir jūtams, ka šādus stāstus mūsdienās ekranizēt nemaz nebūtu iespējams - tik ļoti morāli novecojuši tie ir. Vienlaikus amizanti ir tas, ka pats Čestertons iesmej par vīra vērtēšanu pēc cepures, ar domu, ka novērotājam pēc noklusējuma būs augstākas domas par aristokrātu, nekā šis aristokrāts to varētu būt pelnījis, un viņš arī neuzskata, ka konkrēts cilvēks vispār nevarētu pastrādāt noziegumu, bet tik vien - ka attiecīgā cilvēka psiholoģiskais tips liedz viņam noziegumu pastrādāt konkrētā veidā, bet tad, kad stāstā parādās kāds tumšādains personāžs, ui - labāk šajā virzienā nemaz neiet.
Krājumā ir 12 stāstu, tie publicēti no 1912. līdz 1914. gadam. Idejiski man patika "The Mistake of the Machine", kur autors skeptiski izsakās pret melu detektoru, jo cilvēka satraukums par šo vai to vārdu ne vienmēr būs saistīts ar to, ka šis cilvēks melo vai ir pastrādājis noziegumu, bet gan var būt pilnīgi citu iemeslu raistīts. Kopumā šie stāsti, manuprāt, cieš no vājām premisām un slikti ieskicētām situācijām. Proti, es stāstam neticu, vēl pirms tajā ir noticis kāds noziegumus, un tā nav laba dzīve. Gala verdikts pēc šī krājuma izlasīšanas varētu pat būt globālāks par konkrētās grāmatas kritizēšanu - nākas atzīt, ka Čestertons vispār nav mans autors - izņemot "The Man Who Was Thursday", ko joprojām uzskatu par lielisku darbu.
2026-01-30
comments powered by Disqus