Kazhes pierakstu burtnīca

Kad pirms kāda laiciņa epastā iekrita vēstule par gaidāmo slēpņotāju pasākumu - Gatisk 10&39;000.slēpņa svinībām, man nebija ilgi jādomā par savu līdzdalību vai nē. Cik ļoti lai es arī nedeklarētu, ka "es jau neesmu slēpņotājs, man vienkārši ir daudz atrasto slēpņu", ir pasākumi, kuros vienkārši ir jābūt klāt. Un pārgājiens decembrī tumsā pa purvu noteikti ietilpst šajā kategorijā!
Ja gadījumā tu nezini, kas tas tāds - Gatisk, tad jau droši vien nav nemaz vērts lasīt tālāk. Gatis ir cilvēks - leģenda. Slēpņošanas Čaks Noriss. Par viņu varētu rakstīt varoņeposus, un varbūt kāds to jau arī dara. Un patiesībā tam apstāklim, ka viņam ir tik mežonīgi daudz atrasto slēpņu, ir tikai ļoti maza loma leģendā par Gatik - ne jau skaitļos ir maģija, bet visā viņa dzīvesveidā. Viņa spējā atrasties teju vienlaicīgi visās Latvijas malās, atrisināt jebkuru mistēriju un iekarot jebkuru grūtāk pieejamo slēpni. Un vienlaikus tajā apstāklī, ka Gatis nav geostatistiķis (ja viņš tāds būtu, brauktu atvaļinājumos tikai uz power trailiem). Līdz ar to, domāju, ka Gatis ir tas cilvēks, ar ko vairumam puslīdz aktīvo slēpņotāju vispār asociējas vārds "slēpņotājs" tā vislabākajā nozīmē.
Hmm, kaut kā pārāk slavinošs teksts sanāk, neizklausās pēc manis. Tāpēc - atpakaļ pie lietas.
Tātad, bija informācija par pasākumu 30.decembrī ar sākumu pēc saulrieta - 10 km pārgājiens pa Ķemeru tīreli, bet ne pa purva laipu, bet - pa skarbo! Savā ekipāžā uz pasākumu līdzi paķēru Marinu un Raiti, pa ceļam izmetām mazu līkumiņu uz Tukumu, daži no mums pat vienu reizi paspēja samērcēt kājas (tiesa - bez apaviem), un jau ļoti laicīgi bijām starta vietā.
Tur izlaidu no mašīnas pasažierus, pats pārvilku bikses (ko gan varēja izdarīt arī vēlāk) un braucu uz gala tusiņa norises vietu, kurp tad arī vajadzēja vest pārgājienam. No turienes, savukārt, īpaši organdizēts transports šoferus nogādāja atkal uz startu.
Kad atgriezos starta vietā, izrādījās, ka vairums pasākuma dalībnieku ir jau otrā pusē grāvim. Nokļūšana otrā krastā notika ar "pārceltuves" - starp diviem kokiem nostieptas virves, sistēmas un karabīnes palīdzību (tas ir - vienkāršiem ļaudīm, tipa man, nevis atlētiem, kas nekādu drošināšanos neizmantoja). Tā kā man šādas pieredzes iepriekš nebija vispār necik - bija ļoti pat feini! Tikām tie, kas bija jau otrā krastā, šo laiku bija paspējuši drusku pasalt, un vismaz Marina un Raitis ļoti atraktīvi nodevās deju soļiem, sildot kājas.
Nebija ilgi vairs atlicis, līdz visi jau bija pārcēlušies pār grāvi, uzkāpām paugurā, kur notika instruktāža, pasākuma dalībnieku skaitīšana un iepazīšanās. Izrādījās, ka līdzās pierastajiem slēpņošanas komūnas ļaudīm, šeit netrūka arī dažādu nopietno piedzīvojumu sacīkšu organizatoru un citādu Gata "profesionālo hobiju" draugu un paziņu.
Un tad sākās pats piedzīvojums. Pirmā daļa bija vienkārši gājiens pa mežu. Tad sākās vēja sagāzti koki. Tad - bebru darbības rezultāts. Pirmie grāvji, kur varēja veiksmes gadījumā iekrist līdz viduklim. Un tad - pasākuma nagla, proti, paklāja veida purvs, kurā tu nekad nevari būt īsti drošs, vai ar nākamo soli iegrimsi tikai līdz potītei, vai varbūt iekritīsi līdz pat viduklim nebūt ne siltā ūdenī. Šķiet, ka savu sniegumu purvā - proti, iekrišanas biežumu, varētu raksturot kā "vidēju" - noteikti pa ūdeni dzīvojos biežāk nekā vieglās svara kategorijas sievietes un tāpat - man gāja daudz vieglāk nekā vīriem-smagsvariem, plus vismaz kaut kāda jēga bija tam, ka pilnīgi svešinieki es un purvs neesam.
Faktiski vienīgais, kas šajā pasākumā drusku sagādāja vēlmi ātrāk nokļūt galā, bija aukstās un slapjās kājas - jo šis nebija tāds pasākums, kur būtu jebkādas cerības tās neizmērcēt. Ejot gan tas diži netraucēja, bet ilgajās pauzēs, kad sanāca gaidīt grupas astes galu (un pasākumā ar 46 cilvēkiem purvā ķēdīte ļoti labi izstiepjas), atdzišana notika strauji. Bet tas jau nu noteikti neskādēja lieliski aizvadītam vakaram!
Katrā ziņā mana attieksme pret dzīvošanos pa purviem šī rezultātā kļuva tikai pozitīvāka. Vienlaikus biju ļoti priecīgs finišā par to, ka visa plašā kompānija bija spējusi to sasniegt veiksmīgi - ievērojot to, ka 46 (+1) cilvēku vidū bija arī tādi, kuriem ar purviem līdzšinējā pieredze bija pagalam minimāla.
Droši vien tas būtu ārpus šī bloga tematikas, slavēt pēcpasākuma zupu un Gatisk centīgo ģimeni, jo to jau visi tāpat zina un par to var izlasīt arī slēpņa logos. Patiesībā, man jau nekā arī daudz vairāk stāstāma nav - izgājām no purva, mazliet pakomunicējām ar pazīstamiem slēpņotājiem, un braucām mājās. Vienīgi Airavs bez jebkādām ceremonijām mūsu ekipāžai nolaupīja Marinu. Vajadzēja droši vien uzstāt, ka "nē, viņa brauks ar mums". :) Labi vēl, ka mūsu ekipāžai atceļam pievienojās Anita, citādi jau vispār nebūtu nekādas kārtības.
Bet nu viens bija skaidrs - 30.decembra vakars bija aizvadīts tik ļoti aktīvā veidā, ka uz Jaunā gada sagaidīšanu galīgi vairs neprasījās aktivitātes ar mežiem un purviem. Bet - droši es ceru, ka 2014.gadā traku piedzīvojumu netrūks!