La Grande Bellezza

2013.gads ir gandrīz cauri. Šī būs filma, ar kuru man šis gads noslēgsies, un tā nav nejaušība, bet apzināta izvēle.
"Dižais skaistums" ir viena no atzinīgāk novērtētajām šī gada Eiropas filmām, normālos apstākļos es to dēvētu par galveno favorīti uz Oskaru filmai svešvalodā, bet zināms, ka tur nekāda sevišķa loģika nedarbojas un "The Great Beauty" var pat netikt fināla pieciniekā.
Filma sākas tās galvenā varoņa 65 gadu dzimšanas dienā - skaļā ballītē, kas satricinātu visu Romu, ja Roma vispār būtu satricināma pilsēta. Džeps Gambardella ir bijis savā mūžā visai veiksmīgs - jaunībā uzrakstījis vienu romānu, vēlāk kļuvis par žurnālistu, viņš dzīvo raibu un sievietēm pārbagātu dzīvi. Taču pusapaļajā dzimšanas dienā viņš pēkšņi (vai arī ne pēkšņi) saprot, ka gandrīz viss viņa dzīvē ir viens vienīgs tukšums. Un to pašu saprot arī vairums viņa draugu - turīgu cilvēku ar sociāli un intīmi aktīvām dzīvēm, kurās dominē pat ne mantu kults, bet vienkārši bezmērķība, cinisms un pašironija, kas, protams, ir labāk, nekā neapzināties personīgo niecību, bet tāpat neko optimistiski tas nav. Un jautājums tad ir par to - kas īsti ir šīs dzīves sāls un jēga, un atbilde šajā gadījumā diez vai būs: 42.
Sorentino visai izteikti cenšas līdzināties itāļu droši vien izcilākajam režisoram - Frederiko Fellini - un "La Dolce Vita", viņi abi runā par skaistumu caur tukšumu. Un jāatzīst, ka "La Grande Bellezza" ir ļoti skaista filma - nesteidzīga, praktiski bez sižeta, lielākoties - atainojoša Romas slavenākās vietas, tā varētu pat kalpot kā ceļvedis pa Mūžīgo pilsētu, un nav šaubu, ka Sorentino to ļoti mīl. Vai viņš mīl arī savas filmas galveno varoni? Par to es drīzāk pašaubītos.
Savdabīgi saistoša ir filmas reliģiskā līnija - visai aktuāla tēma filmā, ja nu kas - te ir gan mūķene, kura iet pie plastiskā ķirurga pēc injekcijām pret plaukstu svīšanu, gan bīskaps, kas to vien māk, kā runāt par dažādām ēdienu receptēm, gan īsta svētā. Līdz ar to nav tā, ka filma, teiksim, ņirgātos par reliģiju (lai arī kristiešu prese, cik saprotu, par to nav sajūsmā). Tā nenoliedzami izsmej daudz ko, kas veido dzīves nebeidzamo bla-bla-bla, bet tos pēkšņos neaprakstāmā skaistuma mirkļus, kas parādās katra dzīvē tā ļoti trāpīgi izceļ. Protams, skaistums var būt dažāds - ne velti galvenā varoņa mūža galveno skaistuma mirkli var raksturot ar vienu vārdu: pupi. Bet - kā trāpīgi kāds rakstījis: "Par pupiem ir viegli, par mīlestību ir grūtāk." Skaidrs, ka filma nav par pupiem un nav par krekliem, un patiesībā tā nav pat par mīlestību. Bet tieši par skaistumu - un, pateicoties tam, cik meistarīgi tā ir uzņemta, tā patiešām pati ir ļoti skaista filma, perfekts veids, kā noslēgt gadu, kurā arī man ir bijuši daži izcili dievišķā skaistuma mirkļi!
2013-12-27
9.0
comments powered by Disqus