Gads pirms kara

Pirms skatīties Dāvja Sīmaņa jaunāko filmu "Gads pirms kara" ir vērts noskaidrot, ko no šīs filmas var un ko nevar gaidīt, un līdz ar to pareizi noskaņotu savu ekspektāciju barometru. Lai arī filmas aprakstā tu uzzināsi, ka tajā parādīta viena no noslēpumainākajām latviešu personībām - anarhists Pēteris Mālderis, nekādā gadījumā nevajag gaidīt, ka šī filma būs dinamisks stāsts par cilvēkiem, kas dzīvoja bīstami, dzīvoja ātri un visbiežāk dzīvi beidza ar palielinātu svina daudzumu organismā. O, nē! Daudz precīzāk būtu gaidīt filmu "Pelnu Sanatorija: Ievads", proti, brīžiem mokoši lēnu un daudznozīmīgi interpretējamu arthouse.

It kā sevi neuzskatu par filmu, kas seko principam "stroķis - gaļa", cienītāju, bet ar šo konkrēto stāstu es būtu gaidījis kaut ko citu (un tā arī ir mana lielākā problēma - ka es nebiju filmai pareizi sagatavojies). Pētera Māldera personība (par kuru gan precīzi nav zināms pilnīgi nekas) ir fascinējoša un ar zināmu devu starptautiskas atpazīstamības - viņš kā varonis ir parādījies filmās, grāmatās un komiksos. Varbūt viņš nav pirmā kalibra slavenība, bet viņš ir viens no tiem latviešiem, filma par kuru varētu būt interesanta arī starptautiskai auditorijai (protams, ja to pareizi iepakot). Tikām "Gads pirms kara" ir tik ļoti izteikts ārthauss, ka tur runāt par jebkādu plašāku potenciālu auditoriju nav vērts (ar visu to, ka filmā kā personāži parādās tādas personības kā Ļeņins, Freids, Prusts, Čērčils, Staļins u. c. - veids, kā viņi tur ir atainoti, galīgi neinteresēs plašās proletāriešu masas).

Kaut kādā ziņā "Gads pirms kara" varbūt arī ir atbilstošs veids, kā stāstīt par Pēteri Mālderi - cilvēku, kura biogrāfijā nav pierādīts pat viņa eksistences fakts. Arī filmas galvenais varonis, kuru atveido čehu aktieris Petrs Buhta, pats nemaz sevi neuzskata par ievērojamo anarhistu Pēteri, bet gan par Jāni, kurš viņš ir vai nav. Savā ziņā pats pret savu gribu viņš tiek ierauts Eiropas mēroga anarhistu, komunistu un visādu citādu -istu darbībās gadās pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Darbības vietas filmā it kā ir konkrētas un arī laiks ir konkrēts, bet man ir aptuveni nulles pārliecība, ka vietām un laikam tur vispār ir jebkāda nozīme (un, ja ņem vērā, ka filmas notikumi risinās divus gadus pēc Sidnejstrītas aplenkuma, pēc kura Pētera Māldera jau tāpat neskaidrās pēdas izzuda pavisam, tad - par kādu vēsturiskumu tur vispār varētu būt runa!).

Ja šo filmu skatās kā tīru mākslas darbu, tajā netrūkst saistošuma. Pasaulē, kura pamazām tuvojas vienam no lielākajiem ārprāta periodiem savā vēsturē, arvien vairāk prātu zaudē arī filmas galvenais varonis. Lauris Dzelzītis, kurš atveido Ļeņinu, sarūpē filmas atmiņā paliekošāko aktierdarbu. Nav šaubu, ka savā mazliet baisā veidā filma ir ļoti skaista (interesantā kārtā tai pastāv gan melnbaltā, gan krāsu versija, Riga IFF ietvaros pieejams bija melnbaltais variants). Šaubas man ir par to, kāda jēga bija daudzo slavenību klātbūtnei filmā (kura turklāt ne vienmēr ir vēsturiska - vismaz jauna Ādolfa Hitlera klātbūtne, vadot fašistu pulciņu, galīgi nav vēsturiska - nesekmīgais mākslinieks Ādolfs H. tajos laikos ne tikai nebija jebkādas kustības līderis, bet pat nav nekādu liecību, ka viņš pirms Pirmā pasaules kara būtu sevišķi interesējies par/pret ebrejiem).

Kā cilvēkam, kurš iespēju robežās cenšas skatīties pašmāju kino darbus, man, protams, šķita svarīgi noskatīties "Gadu pirms kara", bet man ir grūti iedomāties, kālab es to kādam ieteiktu kā filmu, kuru noteikti vajadzētu redzēt.
2021-10-21
7
comments powered by Disqus